es patiesībā brīnos cik ļotiātri dzīve var izmanīties. vēl pavisam nesen korrmūzika man bija tik nenozīmīga cik vien tas ir iespējams, bet tagad? Tagad es jau mēnešus piecus esmu "Balsīs" un tas jau ir dzīveseids, slim'ba, no kuras nav vēlēšanās atbrīvoties, tā ir mana inde!
kā estur nokļuvu? cik nejauši adrešu laukā ierakstīju balsis.lv, tik pat nejauši bija pieteikšanās uz noklausīšanos, un tātaču nebūtu bijusi es, jaes nebūtu pieteikusies ar domu, ka tāpat tur netikšu. Bet tagad? Tagad es mīlu savu dzīvi! :)

Friends with benefits

Varbūt tā ir tikai filma, bet viena brīdī viss kļūst reāls!
Es nezinu, kā tas viss beigsies, bet tagad ir lieliski! :)
nekādas atbildības otra cilvēka priekšā, tikai brīvība! :)

Atnāc! BALSIS aicina!

Jauniešu koris BALSIS izdod pirmo projekta Missa a cappella CD un

tradicionālajos Ziemassvētku koncertos atskaņos kanādiešu komponista

Peter-Anthony Togni Missa Liberationis pirmatskaņojumu.

_______________________________________________________________________________

Trešdien, 21. Decembrī, plkst. 11:00 Latvijas komponistu savienības kamerzālē Baznīcas ielā 37 dz. 3, notiks preses konference, kurā būs ekskluzīva iespēja iegūt, redzēt un noklausīties Jauniešu kora BALSIS pirmo projekta Missa a cappella CD, kurā ieskaņotas Uģa Prauliņa Missa Rigensis un Vytauta Miškina Missa Brevis Es-Dur. Preses konferences ietvaros būs iespēja satikt komponistu Uģi Prauliņu, Musica Baltica vadītāju Solvitu Sējāni, komponistu savienības valdes priekšsēdētāju Gundegu Šmiti, Kanādas vēstnieku Latvijā, viņa ekselenci Scott Heatherington, projekta autoru Intu Teterovski un slaveno kanādiešu komponistu Peter-Anthony Togni, kurš stāstīs par savu tikko komponēto Missa Liberationis, kuras pirmatskaņojums būs 22.decembrī plkst. 20:00 Sv.Pestītāja (Anglikāņu) baznīcā. Atskaņos Jauniešu koris BALSIS.

Jau divpadsmito gadu Jauniešu koris BALSIS aicina savus mīļos klausītājus un interesentus uz tradicionālajiem Ziemassvētku koncertiem Sv.Pestītāja (Anglikāņu) baznīcā, kuri šogad notiks 22. un 23. decembrī plkst. 20:00 un 25. decembrī plkst. 23:00. Šajos Ziemassvētku koncertos pasaules pirmatskaņojumu, autoram klātesot, piedzīvos Kanādas komponista Peter-Anthony Togni speciāli korim BALSIS veltītā Missa Liberationis.

Kā ierasts, koncerti norisināsies divās daļās, un to pauzēs koncertu apmeklētāji tiks cienāti ar karsto dzērienu un koristu pašceptām piparkūkām. Šogad koncertu otrajā daļā klausītājus priecēs dziesminieks Goran Gora ar īpaši sagatavotu programmu, koris kopā ar stīgu ansambli, atskaņojot fragmentus no Valta Pūces cikla Gadalaiki, Ziemas ceļi, kā arī ērģelniece Kristīne Adamaite, kura kopā ar koristiem un koncertu apmeklētājiem kopīgi izdzīvos pazīstamo Ziemassvētku dziesmu stāstus.

Ziemassvētku koncerti notiks ar Rīgas domes, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta, SIA „MOORA”, RKTMC „Mazā Ģilde”, Rīgas Sv. Pestītāja baznīcas, SIA „Latviešu sapnis”, Mūzikas un mākslas attīstības fonda „BALSIS” un VAS „Latvijas Dzelzceļš” atbalstu. Biļetes pieejamas Biļešu paradīzes kasēs, kā arī stundu pirms pasākuma koncerta norises vietā. Biļešu cenas – Ls 5.00 un Ls 2.00 pensionāriem (biļešu skaits ierobežots).

Informācija: Ints Teterovskis, 29414158

Jā... (seko gara un smaga nopūta)
Ir skumji un sāpīgi. Ļoti. Ļoti iespējams, ka vienā vakarā pusotras stundas laikā tika noraksti 6 milestības pilnas gadi. Mīlestības pret pūtēju orķestri, pūtēji, un šo fantastisko mūziku. Nē. Es meloju. Tieši tagad es to visu mīlu vēl vairāk, tikai.. "Jūrmala". Es vairs nezinu vai es mīlu "Jūrmalu". Tieši caur šo kolektīvu es uzaugu un iemīlēju visu, kā dēļ es esmu tas, kas esmu. Bet tagad? Ir pazudis viss, kādēļ es to visu mīlu. Cieņa, uzticēšanās, atbildība, profesionālisms. Tieši šīs ir tās īpašības, kuras es meklēju kolektīvā, un varbūt tāpēc es tik ļoti mīlu "Balsis". Bet vai "Jūrmala" ir tā vērta, lai es tērētu savu laiku, nervus un pašcieņu? Ir smagi un ļoti, ļoti skumji. Acīs ir asaras pēc tā visa. Ir tik ļoti žēl tā visa, kas bijis. Priekšstats par cilvēkiem ir tik ļoti mainījies šīs pusotras stundas laikā.
Ja es tomēr palikšu, tad laikam tikai Māras dēļ. Es ticu tam, ka esmu pelnījusi ko labāku par izņirgāšanu un pazemošanu par to, ka es cenšos un kaut ko daru. Ja Jūs esat tik ļoti pārliecināti, ka varat labāk, tad gribētu redzēt.
Es varbūt tam tikšu pāri, un pirmajai reizei laikam arī vajadzēja būt tik ļoti sāpīgai, lai aplauztu man spārnus, bet tas neizdevās. Es sapratu, ka vēlos ļoti daudz ko mainīt, un ka es to spēju. Tikai ne Jūsu priekšā!
Katrā ziņā paldies par tiem sešiem gadiem, kas ir aizvadīti, bet man laikam pārmaiņas vēl nav beigušās. varbūt jāpiepulcina visām iepriekšējām paŗmaiņām vēl vienu?

anaļiže nr3

Ir pārāk bezpersonska un neradoša, ka helean to nevēlas publicēt.
Toties es vienu vakaru jutos kā Mocarts.

novembris ar visām no tā izrietošām sekām!

Klāt ir novembra svētku nedēļa un seju nepārtraukti rotā smaids! Kāpēc? Es nezinu. Pirmo reizi mūžā biju krastmalā nolikt svecītes. Paldies pašam foršākajam korim par klātbūšanu šajā mirklī. Manu mēteli rotā sarkanbaltsarkana lentīte, un seju rotā smaids.
Jā es tiešām esmu laimīga pašlaik.
Jā, es tiešām eju prom no universitātes. Lai cik dīviani tas nebūtu - pirms  pāris gadiem ķīmija bija visa mana dzīve, bet tagad. Nē, tagad es to nespēju mācīties. Varat mani saukt par lupatu, mīksto vai vēl sazin ko, bet es nespēju. Un nejau tādēļ, ka būtu grūti. No grūtībām es nebaidos. Bet tādēļ, ka es nespēju noskatīties tajā laika ritējumā, kas aiziet, paņemot sev līdzi manu laiku, kuru es varētu tērēt citādāk. Jā, esmu izlepusi, un vēlos darīt to, kas ir mans.

Bet šim vakaram karsta pērļu vanna ar eikalipta ekstraktu. Apvienoju kopā divas problēmas - sāpoša mugura un mūžīgās balss problēmas.

anaļiže nr2

                Pasaulē vienmēr ir bijuši dažādi konflikti, kas traucē mierīgi dzīvot. Kari, politiski strīdi, nesaprašanās. Vai tam ir kāda jēga? Brīžam šķiet, ka pasaulē ir sadalīta divās daļās – miers un piedošana vai strīdu pasaule. Kurā pusē nostāties? Atbilde it kā šķiet, ka ir uz mēles jau, bet vai tiešām visi izvēlas to pirmo? Diemžēl nē, jo tad nebūtu otrās pasaules.

Šis pasaules dalījums ir tik ļoti sens, ka neviens vairs nevēlas par to domāt, jo ir vieglāk visu atstāt tā, kā tas tas ir. Orķestrāls pavadījums dzied miega dziesmu mums ausīs, lai mēs nedomātu, bet pakļautos, kamēr pārējās balsis runā. Tās mēģina mūs pārliecināt, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, piedošanai. Kādu cenu mums tas prasa? Varbūt visaugstāko. Vai viss ir jau piedots? Vai sirdī vēl ir rūgtums?

Iztēlojies.. Tikko ir beidzies karš. Tu stāvi kara lauka vidū viens pats. Neviena vairs nav. Tu esi pēdējais. Apkārt ir tavi draugi, kuri vairs necelsies. Netālu nogrand vēl nesprādzis lādiņš, un ausīs parādās tāds savāds klusums. Tu nedzirdi neko, bet džinkstoņa neļauj ne par ko domāt. Tu pamazām jūc prātā. Emociju pārplūdums ir pārāk spēcīgs, bet vai ir iespējams to pārdzīvot? Tu saproti tikai to, ka ir viens ceļš uz skaidrību – piedošana. Vai tas ir iespējams? Šī mūžīgā cīņa, kas skan ausīs uz viena augstuma nots, neļauj domāt par kaut ko citu. Nolemtības sajūta ir mokoša.  Šīs divas pasaules tagad ir satikušās vienā miesā – piedot vai nepiedot? Šķiet, ka šī ir smagākā izvēle, kāda jebkad ir bijusi. Virs vienas iekšējās balss pārklājas nākamā. Tālu fonā ir dzirdama viena vientuļa balss, kas šķiet kā glābiņš visam, bet arvien tuvāk un tuvāk uzslāņojas jaunas balsis. Šī iekšējā cīņa ir nebeidzama. Iekšējās balsis savstarpēji tiekas, bet nespēj rast atbildi. Mūžīgie konflikti ir kā disonanses, kas neļauj nomierināties. Tās uzjundī emocijas atkal un atkal. Piedot? Nepiedot? Vēljoprojām šis jautājums ir neatbildēts. Psiholoģiskais spiediens kļūst arvien spēcīgāks. Abi šie viedokļi mēģina tikties, lai rastu kopsaucēju, bet tie ir kā magnēti, kas atgrūžas. Nav kopīga risinājuma. Cilvēka sirds nav bezizmēra, tā plīsīs, ja nenāks apskaidrība. Plašie diapazoni izpleš dvēseli uz visām pusēm. Šķiet, ka tā jau ir pieredzējusi pilnīgi visu, lai nebūtu pārsteigumu. Taču pa vidu šiem diametrāli pretējiem viedokļiem skan kas vienojošs – izmisīgs palīgā sauciens. Palīdzību gaida visi, bet neviens nespēj to lūgt skaļi. Apslāpēts palīgā sauciens ir knapi dzirdams, bet ir. To sadzird abas pasaules. Piedošana saprot, ka tikai palīdzot sev un citiem, nāks  apskaidrība pār pašu, bet nepiedošana nogurst no dusmām. Tās vārās , lai cik ļoti gribētos nomierināties, bet palīgā sauciens atgādina, ka ir vēl kāds. Ir vēl kāds, kuram vēl vairāk vajag palīdzību. Lai kas notiktu.. Lai cik kluss būtu kara lauks pēc cīņas, vienmēr būs kāds, kuram daudz vairāk būs nepieciešama palīdzība nekā mums.

Pirms beigām, vēl pēdējās viedokļu disonanses, taču uzvar piedošana. Šī bija smagākā cīņa, kāda jelkad ir izcīņīta. Nav grūti doties karā, ja zini, kāda mērķa labā to dari, taču ir grūti saprast sevi un savas emocijas, jo visu laiku ir jaunas domas, viedokļi. Tu pats nepiekrīti sev, bet centrālā vēlme paliek nemainīga. Tā skan cauri visām disonansēm, lai kas notiktu. Tā tikai vairo psiholoģisko spiedienu apziņā, taču šī ir a capella cīna. Neviens nepalīdzēs. Tu esi viens šajā pasaulē, tāpēc ir jāatrod piedošana. Tīrība un skaidrība ir tas, ko vajag. Pilnīgi pietiek. Miers...

Pēc sarunas ar Intu mazajā, saulainajā basku pilsētiņā ļoti daudz ko sapratu. Varbūt arī maz, bet sapratu to, ka man ir kardināli kaut kas jāmaina. Es nedrīkstu turpināt iesāktās nejēdzības. Ir palicis varbūt vēl gads, lai kaut ko mainītu, un es ticu, ka to spēju.
Sajūtas ir ļoti dīvainas.

Pēc Spānijas mani moka nežēlīgas muguras sāpes, balss arī tāda nekāda, jūtos kā bass un vairs pat dziedāšanai neizmantoju 1. oktāvu. Mana dzīve pārcēlusies uz mazo oktāvu, un nedaudz arī uz lielo.Bet vismaz pašlaik es varu nodziedāt savu partiju Ešenvalda O Salutaris Hostia. Tas tiešām bija izaicinājums, nodziedāt to partiju - superērto tenoru diapazonu!

No rīta es mostos tāpēc, ka man sāp mugura. Forši, ne?
Bet es varu apsolīt sev, ka būs lietas, ko es tiešām mainīšu! :)

Manā domāšanā laikam ir iestājies tāds kā lūzumpunkts. Pati vairs galīgi nesaprotu, kas ir tas, ko vēlos un pēc kā tik ļoti visu laiku esmu tiekusies.
Pat tagad, kad ir sajūta, ka lienu no ādas ārā, lai visu izdarītu, paspētu es saprotu tikai to, ka tam vispār nav jēgas. Es tam visam pašlaik vispār neredzu nākotni, attīstības iespējas. Sāku tulkot tās zīmes, kas visu laiku parādās.
Es nezinu.. Varbūt, ka klavierskolotājam tomēr ir taisnība un tiešām nav lemts, bet varbūt, ka vienkāši esmu pārāk jūtīga pret visu ar depresīvām nosliecēm. Es, protams, varu pasmaidīt, jo tā ir visiedarbīgākā maska no visiem, kas man ir apkārt.
Bet es tiešām nevēlos čakarēt ne sevi, ne cilvēkus sev apkārt. Laikam pienācis laiks kļūt godīgai pret sevi un citiem. Ir laikam tomēr lietas, kuras nevar notēlot. Es nevaru uzlikt sev muzikalitātes masku un to visu laiku nēsāt. Agri ai vēlu tai bija jākrīt.
Man ir bail no tā, kas būs, bet varbūt man ir bail pašai no sevis.
Lai cik skarbi nebūtu, bet saprotu, ka tā nabaga meitene analīzes mājasdarbā ir tik spilgts manis pašas portretējums.

Anaļiže jeb cilvēki maskās.

Ir piektdienas pēcpusdiena un Alise lēnām, kājas velkot,  dodas mājās no skolas. Viņai šķiet, ka saprot visu, kas notiek apkārt. Šķiet, ka visa pasaule ir pret viņu – neviens nesaprot viņas problēmas. Mazu puišeļu bariņš ieņirdz sejā, no mātes visu laiku jādzird pārmetumi par vienaldzīgo attieksmi, bet mātei jau Alises problēmas šķietot pavisam mazas un nenozīmīgas, klases audzinātāja izdomājusi, ka meitenei būtu jāiet uz visām stundām, taču Alise nespēj izpildīt šo nosacījumu. Skola uzdzen riebumu – tur visi ir tik parasti un viendabīgi, visi mēģina izlikties laimīgi un ar dzīvi apmierināti, bet varbūt, ka tā patiešām arī ir, un tieši tādēļ Alisei tik ļoti tur nepatīk. Bieži viņa dodas ātrāk prom no skolas, lai aizietu uz pludmali un sēdētu kāpās. Tajos brīžos viņa ir kā koncerta klausītājs, kurš var smieties par apkārt notiekošo.

            Ikdienā Alisei ir sajūta, ka viņa ir tikai sava klavierkoncerta pavadošais orķestris, kuram visus noteikumus diktē pianists, bet patiesībā jau galvenā loma ir tieši viņai. Bieži viņas dzīves melodijā ielaužas ļoti stūrainas intonācijas. No dzīves pavadītāja atskan dīvainas surdinētu trompešu un piķeņu skaņas, kas Alisei atgādina klaunus. Ārēji viņi ir tik laimīgi un priecīgi, bet aiz šīs maskas slēpjas skumja dvēsele. Ja meitenei būtu sarkans deguns, tad arī viņa būtu klauns, vismaz viņai pašai tā šķiet. Viņa ir ļoti labi iemācījusies aiz smaida un smiekliem noslēpt savas problēmas, jo tā taču ir vieglāk nekā visiem stāstīt to, kāpēc tik ļoti gribas sadauzīt galvu pret radiatoru. Aiz šīs maskas norisinās nežēlīga cīņa – Čaikovskis vai Grīgs, būt laimīgai un padoties dzestrajam jūras vilinājumiem vai pakļauties pelēkajai masai bez iespējas kaut ko mainīt savā dzīvē. Tas varētu būt Alises grūtākais lēmums dzīvē, bet varbūt arī pēdējais...

            Šī nebeidzamā cīņa, kas norisinās starp meitenes personību un apkārtējo sabiedrību ir tik ļoti nogurdinoša, ka viņa ir gatava šķirties no visa, kas bijis, būtu... Viņa ir tik vāja, bet neviens jau to nezina. Aiz dzēlīgām piezīmēm, lecīguma un smiekliem, ko viņa izmanto kā masku, slēpjas trauslākā dvēsele, kādu varam iedomāties. Dzīves cīņā Alise devās kā klavierkoncerts – ar sapņiem un cerībām, bet tagad pāri palikusi tikai vārga 2. daļas kadence, kurā nav jaušama ne mazākā cerība uz laimīgām beigām. Cīņa starp Grīgu un Čaikovski ir zaudēta, bet skumjā klauna dvēsele uzvar. Jūras viļņu vilinājuma spēks pārāk spēcīgs, lai Alises sirds metronoms vairs nespētu dziedāt. No šī brīža viņa patiešām ir savas dzīves klausītājs, kurš var smieties par visu, kas notiek. Galvā ieskanas griezīga trompetes skaņa, kura rada pilnīgu klusumu. Salauztās dvēseles miega dziesma sāk skanēt ar skaļu pieteikumu, kas šķiet kā uzvara, jo gluži kā Upīša novelēs, ir kas svarīgāks par dzīvību.

            Jūra šodien trako, bet aiz viļņu smiekliem slēpjas dziļas sāpes un skumjas trauslā dvēselē.

Uzkāpuši uz plosta!

Es tiešām mīlu jau tagad savu kori! Tik nežēlīgi liels paldies visiem par šīm dienām! Tik ļoti patika jau no pirmajām minūtēm. Sadziedāšanās Daugavpils vilciena otrajā vagonā, dejas ar citiem pasažieriem, akordeona solo Inta dziedājumā!
Sākšu mācīties Šmuli, Guli, meitīna, un 2008. gada svētku repertuāru un vēl veselu kaudzi ar pašām skastākajām kora dziesmām.
Paldies par iesvētībām 4 koncertu garumā!
Paldies par ballīti uz plosta Daugavas vidū! Paldies par ballīti Klonaikā pie biljarda galda!
Paldies, paldies, paldies!

Balsis plosto!

No 2011. gada 22. līdz 24. augustam Jauniešu koris BALSIS uzsāks divu nebijušu koncertu sēriju pilotprojektus vienlaicīgi!

• Pirmais projekts saistīts ar jau ļoti senu kora mākslinieciskā vadītāja Inta Teterovska ieceri - izbraucot visu Daugavas baseinu Latvijas teritorijā, piestāt tuvu akvatorijai esošajās pilsētās un ciemos un sniegt tur koncertus baznīcās, kultūras namos, brīvdabas estrādēs u.c.
• Otrs projekts saistīts ar Latvijas dzelzceļa stacijām un līnijām – nākamā gada laikā, sadarbībā ar Latvijas novadiem un pašvaldībām tiks organizēta koncertu sērija skaistākajās dzelzceļa stacijās un pie dzelzceļa esošās pašvaldībās.

Ieskandinot Latvijas dzelzceļa līnijas Rīga – Daugavpils 150 gadu jubileju 22. augustā Jauniešu koris BALSIS sniegs divus bezmaksas koncertus: AS "Pasažieru vilciens" vilciena maršrutā Rīga – Daugavpils Nr.602 ar atiešanas laiku no Rīgas 7.32 ceļa posmā no Pļaviņām līdz Daugavpilij (no 9.23-11.04) OTRAJĀ VAGONĀ notiks kopīga sadziedāšanās ar tautā iemīļotām dziesmām un plkst. 12.00 Daugavpils dzelzceļa stacijā koncerts ar V.Pūces dziesmu cikla "Gadalaiki" fragmentiem.

Tad, ar Naujenes pagasta atbalstu, plkst. 18.30 koris uzstāsies Spruktu Sv. Antona Romas katoļu baznīcā un plkst. 20.00 Jezupovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcā. Savukārt 23.augusta rītā BALSIS ar www.plostilatgale.lv koka plostiem dosies dziesmotā braucienā lejup pa Daugavas lokiem no Slutišķiem līdz Kraujai.

Izsakām milzīgu pateicību visām iesaistītajām organizācijām un institūcijām par atbalstu šo koncertu organizācijā, īpaši Daugavpils novada Kultūras pārvaldei un vadītājai Inārai Mukānei, Naujenes pagasta pārvaldei un tās vadītājai Inārai Miglānei, Spruktu un Jezupovas baznīcu draudzēm un prāvestam Pāvelam Turonokam, Ilmāram Locikam.    

Jauniešu koris BALSIS uzsāk savu 25.sezonu, kuras laikā ir ieplānota aktīva dažādu koncertprogrammu atskaņošana Latvijā (Projekta Missa a cappella turpinājums - Peter Togni mesas pirmatskaņojums; Valta Pūces koncertprogramma; jubilejas koncertu sērija; Johannesa Brāmsa Vācu rekviema atskaņojuma u.c.) un lieliskas ārzemju tūres (dalība koru konkursā Tolosā, Spānijā 2011.gada rudenī; koncerttūre Francijā 2012.gada maijā; dalība pirmajā AUDI Jauniešu koru festivālā Ingolštatā 2012. gada jūlijā, Vācijā; dalība prestižajā koru festivālā Lundā, Zviedrijā 2012.gada oktobrī). www.balsis.lv                                        

I'm in!

Cilvēki laikam runā, ka šajā pasaulē viss ir līdzsvarā! Un tā tas tiešām ir, jā. Es varbūt netiku akadēmijā, bet savai profesionālajai izaugsmei ieguvu ko ne mazāk vērtīgu. Kaut ko ļoti, ļoti negaidītu, pārsteidzošu, bet ko tādu, kas dara mani sasodīti laimīgu! JĀĀ! Esmu tikusi "Balsīs". Vēljoprojām nespēju to līdz galam aptvert, lai gan vakar jau bija pirmais mēģinājums. Protams, pirms mēģinājuma valdīja neliels patīkams straukums, bet pēc tas jau bija tikai prieks, prieks un vēlreiz prieks!
Laikam naviespējams aprakstīt tās emocijas, kas manī pašlaik valda!

Ja kādam interesē, tad varu paziņot, ka esmu iestājusies ķīmiķos, par ko es, protams, neesmu sajūsmā, bet nāksies paciest.
Tad.. Mans klavierskolotājs izrādās ir tik pat ķerts cik es, bet man jau patīk. n bija arī iespēja arī viņam to pateikt.
Un es mīlu to sajūtu, kad esmu vasarā mūzikas skolā. Tas miers... :)

exam finnally!

Good morning, Sunshines!

Ir trešdienas rīts un es tikko nokārtoju flautas eksāmenu akadēmijā. Prieks par nopelnīto 7 un tīri labajiem komentāriem no Meijas. šis nu ir aiz muguras un jāpārcieš vēl nāvējošā teorija rīt un tad jau līdz galam arī izšķirsies kas un kā. Bet cerības mazas. Bet beidzot pārliecinājos, ka nemaz tik štruntīgi es nespēlēju, ja spēju dabūt 7 pie akadēmijas komisijas, un nedrīkst taču aizmirst, ka neesmu vēl beigusi mūzikas vidusskolu. Un tagad beidzot var aizmirst Taktakišvili. Viss. Vairs nebūs jābojā nervi Mārim un visiem pārējiem orķestrantiem. :)

Jā.
Esmu pavisam oficiāli pabeigusi skolu tagad. Uz sertifikāta ir tikai divi dažādi burtiņi, bet es noteikti vēl pastrīdēšos, lai interesantāka dzīve.
Un tāda ļoti dīvaina sajūta, ka esmu jau pieteikusies studijām, lai gan nevēlos nevienu no tām studiju programmām.
Bet rīt došos iesniegt uz savu mīļo Gaismas pili dokumentus. Es nezinu, kas no tā visa izdosies, kas nē, bet ir tas mērķis, kuram sekot, tāpēc tik uz priekšu. Un sliktu gala rezultātu taču nav vai ne? Jo sliktākajā gadījumā es vismaz varēšu beidzot iemācīties ķīmiju, jo tur taču man vajadzētu tikt budžetā, par spīti visam lielajam sarūgtinājumam, bet tad jau redzēs kas un kā būs. :)

Latvijas izcilnieki

Tu taču, draugs, saproti cik nozīmīga ir kultūras attīstība, vai ne? Nu, protams! :)
Tad nu, lūdzu, esi tik jauks un nobalso Paulīni Piteņko! Esi jauks!
http://www.latvijasizcilnieki.lv/lv/maksla-kultura-muzika/

caur ērkšķiem uz zvaigznēm?
nē.
caur asarām.
sasodīti sāp. jā. vēljoprojām sāp.
un..
es ienīstu Latvijas medicīnu. patiešām ienīstu.
vai tiešām nevar atpazīt sasitumu no kaut kā vairāk?

Tik daudz..

Tik daudz, kas ir piedzīvots.. Tik ļoti daudz.
Ķīmijas eksāmens. Negribās jau teikt, ka viegli, jo tad noteikti, ka vilšos par rezulta'ti un būs skumji, bet nu jā.. Man likās viegli. Brīžam pat pārāk..
Izlaidums..
Skumji? Jā, varbūt. 12 gadi tomēr, un tagad tā pēkšņi viss ir cauri. Nu.. Es pat nezinu. Smaidīt? Raudāt? Laikam jādzīvo uz priekšu, jo nav taču vērts skatīties atpakaļ, ja ceļš priekšā ir tik ļoti aizraujošs.
Un..
NORVĒĢIJA!!! Vai ir vērts kaut ko teikt? Ir tik ļoti daudz iespaidu, emociju. Visa ir tik daudz, ka grūti aprakstīt vārdos. Forogrāfijās? Arī nav iespējams. Es neesmu spējīga šos dabas skatus iemūžināt attēlā, lai spētu to visu attēlot tik patieis skaisti. Kalni, kalni, kalni...
Es mīlu Norvēģiju, bet neciešu viņu cenas veikalos.
Bet tā daba...

grāmatiņa zaļā, zolīte ašā.

yey! šodien beidzot tiku pie savas sekmju grāmatiņas, un pat nejūtos galīgi dumja!
flauta - 7 (jā, jā. nokaunos un apsolos turmpāk spēlēt vairāk)
solfedžo - 6 (dažiem vnk nav dots)
harmonija - 8 (samērā vidējs prieciņš)
mūzikas literatūra - 7 (laikam vajadzēja rakstīt visus kd, un spēlēt tēmas)
klavieres - 8 (ir, ir prieks. Bēthovens tika izmocīts un beigās nospēlēts)
kolektīvā mūzicēšana jeb orķestris - 9 (par ko? par to, ka negāju uz mēģinājumie intem? :D)
kameransamblis - 8 (laikam sadalīja brālīgi tās abas eksāmenu atzīmes, jo eksāmenā ielikts ir 9)

jūtos gandŗiz vai gudra. bet Pats intensīvākais darbs vēl tikai sāksies!
 
bet pats labākais bija pēc grāmatiņas saņemšanas.
ZOLĪTE ar Dubru! izdevās apspēlēt, bet žēl, ka tās partijas bija tik ļoti maz. Bet bija!!
Un Svena izgājiens (vai varbūt ienāciens) bija ģeniāls! "Rihards spēlē kārtis", bet tagad iztēlojies to tādā paipuisīša balstiņā, kurš sūdzas mammai, un tajā brīdī ienāk "mamma" Štrause, kura sāk lasīt leksiciju par kāršu spēlēšanu, bet labi gan, ka Dubra ir tāds lecīgs. :D

;[

brīdī, kad ir sajūta, ka visi pasaules ceļi nogriežās no manis, atliek tikai smaidīt, jo tās ir labākās zāles.
Visas šīs netaisnības, sāpīgas aiziešanas, skumjas.
Padomāsim dažreiz par to, vai tiešām aiz smaida slēpjas prieks. Varbūt tā ir tikai maska, ko uzliekam, lai neko nejautātu?
Jā, man ir skumji, bet tas viss laikam pieder pie lietas, jo šis laiks.. Jā, tas ir aiziešanas laiks. Pārmaiņas. Pieķeršanās cilvēkiem, nevēlēšanās aiziet!
Paldies visiem, kas šos 12 gadus padarīja tika jaukus un sirsnības, jautrības, atklātības, noslēpumainības, sarunu un intrigu pilnus!
Un 11 gadi mūzikas skolā.. Nezinu vai tas ir daudz vai maz, bet ir ļoti, ļoti skumji...

Izlaidums. Vai mans? Tikai māņi, nekas vairāk.

Es apbrīnoju to, cik ātri pieķeros cilvēkiem. Tiešām. Un šodien ir patiešām skumīgi. Tā ļoti. Uzdāvināju skolotājam vīnu, kuru es ļoti ilgi izvēlējos, ceru, ka ir labs, jo viņš dzer tikai labu vīnu. Bet vīns jau būtu tas mazākais. Kartiņa. Šķiet, ka tiešām patika. Es centos, bet tik tiešām - tā kartiņa bija par mazu, lai pateiktu visu, bet tā laikam ir, ka visu nekad nepateiks. Un vēljoprojām vajag zolīti. Patiešām vajag. Un arī tā jauki vēl parunājos šodien. Nu, kā jau parasti.
Bet man apnika šodien visiem stāstīt to, ko es izdariju ar roku. Nu jā, sāp. Un? Ir daudz muļķu pasaulē, kuri nedomā, ko dara. Nožēlojami. Bet vainot vairs nav ko, un roka čupā ir man. Ceru, ka viss ātri būs labi, bet nekad neko nevar zināt. Un rengenologa ziņojums ir patiešām jauks. Ļoti, ļoti labi, ka tā.
Un mani jau divas reizes šodien apsveica ar skolas beigšanu - vai tiešām jau pabeidzu? Vai tiešām citiem škiet, ka esmu jau prom pavisam? Nē. Es vēl nekur neesmu aizgājusi. Ceru, ka aiziešu, bet vēl esmu, jā. Bija šodien tā nelielā, skumīgā absolventa sajūtiņa, ka es aizeju, lai neatnāktu atpakaļ, bet tas laikam ir normāli. Nespēju pierast. Bet ar laiku...

23

šodien sajutos kā senajos laikos mūzikas skolā. jauka saruna 23. klasītē, bet ziniet? tagad es vēl vairāk gribu prom. man nevajag tās visas nolāpītās intrigas un nespēju pateikt visu acīs. nu, nevajag man to.

tagad daudzi negrib, lai studēju JVLMA, bet vai viņi leposies ar mani, kad būšu kļuvusi par Latvijā atzītu diriģenti?

Aj.. Ir tik patīkami dzirdēt, ka skolotājs tic tam, ka es varu izsisties un to izdarīt. Jo, kā izrādās, lecīgums ir arī laba īpašība, jo tā palīdz veiksmīgi tikt tālāk brīžam.

Vai ziniet? Varbūt es sāku saprast, kāpēc pedagogiem ir no manis bail. Es vienkārši neļaušu kāpt sev uz galvas un pateikšu, ko domāju. Es cīnīšos par savu viedokli.

Pēdējā! Vai tiešām pēdējā? Lūdzu, NĒ!!!

Ir tik sasodīti dīvaina sajūta. Ziniet? Man šodien bija pēdējā harmonijas stunda pie mana brīnišķīgā skolotāja!. Nē, tomēr - Skolotāja. Jā, ar ar lielo burtu. Es nespēju iedomāties, ka man vairs nebūs jāstreso visu iepriekšējo vakaru, ka no rīta, mācoties mājasdarbu, nepiededzināšu pankūkas [jā, šorīt es tā izdarīju], un man vairs nebūs iespēja izdomāt tizlus attaisnojumus tam, kāpēc es neesmu iemācījusies, nu, piemēram, tādu, ka esmu tizla un stulba. Tas vairs nederēs. Ir tik, tik sasodīti skumji patiesībā.

Un tagad vienkārši varētu atcerēties visus tos burvīgos jokus, ko ir teicis, visas nežēlīgi sarkastiskās piezīmes, ļaunos jociņus, un visbrīnišķīgākos komplimentus. Nu, tik tiešām! "Tu esi pārāk gudra, lai būtu blonda!" Jā. Tā tik tiešām viņš man reiz pateica. Ak! Un viņam vienkārši riebjas tās stulbās blondīnes, un viņš necieš ejošu runu, kā arī to, ka cilvēki nezina, kad ir jālieto "kad" un kad "ka". Un viņš vēljoprojām ir parādā zolītes partiju ar meitenēm. Un viņš dzer tikai vīnu. Un šodien viņš jutās kā laukos. Varbūt pēdējā stunda bija kaut nedaudz īpaša.
Un es atceros to, kā līdu zem galda, jo man bija bail, bet viņš par mani smējās, un atceros to, kā viņš man gribēja mest ar koka kluci. Un, vai tiešām man nebūs iespēja sagaidīt to brīdi, kad viņš mani nosauc abos vārdos? Ir skumji. Ļoti..

Es gāju ārā no klases ar tekstu: "Tad jau jācer, ka es septembrī šeit neatgriezīšos!", bet varbūt tomēr būtu vērts? Bet bija patīkami dzirdēt atbildi: "Nu tad to arī Tev novēlu!"

Paldies, Skolotāj! Paldies. Es zinu, ka Jūs šo noteikti nelasāt, bet šīs visas stundas noteikti atcerēšos ar vislielāko prieku. Un paldies, ka tieši Jūs vienmēr domājāt, ko iesākt ar manis savārītajām nepatikšanām.

Paldies, Skolotāj Dubra!

Vecums nenāk viens!
Smiltis birst no visām maliņām, viss žņirkst, pilna galva ar smiltīm, un tā jautri, jā. Harmoniju nespēju šovakar mācīties, tiešām nespēju. Zinu, ka vajag, bet ko izdarīt? ceru uz rītdienu, ļoti. :D
Un es nekādīgi nevarēju izlemt, ko gribu ēst. Un tad nu visbeidzot es sapratu - šobrīd mirst lašmaizītes! un pat atradās citroniņš!

flautklavieres.floridānis.

Šodien pavisam, pavisam interesanta diena.
Iepazinos ar kādu puisi no Floridas, kurš kafejnīcā uzsauca dzērienu, papriecājos par to, cik jauki viņš spēlē klavieres, bet ko gan man vēl vajag, ja vien viņš spēlē klavieres? Noklausījāmies koncertu mūzikas skolā, tad kopā ar viņa draugiem (puiši no Beļģijas un Izraēlas) pasēdējām kafejnīcā uz Jomas ielas, skatījos, kā Toms pamazām piedzeras no Sakē, Mojito un vēl sazin kā tur. ;D
Bet jā.. Interesanti. :)

mani sapņi ir sisti krustā, ne taureņi.

esmu emocionāli sagrauta. atkal. jau atkal man neļauj īstenot manu sapni. vienmēr ir bijis kāds šķērslis, arī tagad.. es pat nezinu, ko man tālāk darīt. ir tik ļoti, ļoti sāpīgi tādēļ.

bet ar vien vairāk sāk pazust cieņa pret kādiem konkrētiem pedagogiem Smilšu ielā 7. Kāpēc? Tāpēc, ka sagaidu, ka man varēs pateikt visu acīs, nevis nogrūst visu sakāmo uz kādu konkrētu pedagogu (starp citu viņam vnm šajā ziņā ir jācieš). Un arī prasīju skolotājam, kāpēc tieši viņš?Un ko viņš atbildēja? To, ka viņam vienīgajam no manis neesot bail. Forši, ne? Ko tik es uzzinu par sevi šā mācību gada laikā.  Varbūt tiešām labāk aiztīties no turienes un neatgriezties?

Taureņi sisti krustā.

tātad. šodien bija priekšpēdējais eksāmens un Aija atkal muldēja. nu tā - no sirds patika kā vienmēr. Sapratu to, ka šo trīs gadu laikā es taču varēju izlasīt tikai piecus darbus un uz tiem arī dzīvot.Bet jā - Blaumanis ir foršs. Un man patīk tik forša pārsprieduma tēma, par kuru jebkurš latviešu valodas pedagogs teiktu, ka jāraksta par Blaumani, un ko gan vēl tad var vēlēties?

Bet es laikam esmu nedaudz psiha un nolēmu riskēt ar dzejas analīzi. Dzejolītis foršs, bet sasodīti piņķerīgs. Bet līdz galam tiku. Cīnījos ar pantmēriem, jautriem izteiksmes līdzekļiem un dziļu cilvēka filozofiju par nāvi. Tā drūmi, bet eksāmenam piestāv. Gribēju arī šajā plašajā tīmeklī atrast to dzejolīti, bet neizdevās. Laikam jau nav pārāk populārs. Imants Ziedonis - Krusts (no "Taureņu uzbrukuma"). Tāds pavisam jauks, mīlīgs dzejolītis, kuru sāku saprast tikai pēc trešās izlasīšanas reizes, bet varbūt labotājiem būs patīkami lasīt kaut ko kas nav Skroderdienas Silmačos. :)

Un šī laikam ir tā pati piemērotākā bilde šim manam briesmu dzejolītim. :)
Bet tomēr paldies Gunai, kura pacentās un pārrakstīja dzejolīti. :) Nezinu. Vai nu šodien sevi ar to noraku, vai arī viņiem patiks mans depresīvais piegājiens.

Imants Ziedonis

Krusts

Gaiši justies... Sen nav gaiši justs,

tā kā viegli burbulis peld putās.

Tā kā kādreiz varbūt arī krusts

bez tā pienaglotā vīra jutās.

Gaiši metu savu smagmi nost<

tā kā kuģis izmet savu kravu.

Lēni lēnām ceļu augstumos

vieglo krusta šķērslīniju savu.

Vertikāle mūžam nemainās,

tikai augstāk ceļas šķērslīnija,

un es vairāk nejūtu nemaz,

cik man smagi, cik man grūti bija.

Tikai līnija, kas augšup peld,

vieglo, saules sasildīto grīdu

un to augstumu, kas mani velk -

arī gaistošu un sasildītu.

Gaiši justies... Krusts ir tā kā plaukts.

Augstāk šķērsli - tā kā augstāk plauktā.

Lēni, lēni sāku sevī augt

Krusta augstumā vēl nenosauktā.

viss labs, kas labi beidzas. matemātika nolikta (cerams) un vairs palikuši tikai nieka divi eksāmeni. man nav ne jausmas, kas būs jau nokārtotajos, bet ticu, ka viss būs labi.
un tagad jāsaturas vēl latviešu valodai un ķīmijai! :)

mazie tizleņi Smilšu ielā 7

Pusmierīga diena. Sajūta kā vasarā, bet vēl eksāmeni, rīt jādodas pamuldēt nedaudz kaut ko angliski, bet citādāk jau viss tā foršiņi. Un jau atkal būšu Gaismas pilī, nu tajā, kas gandrīz kā cirks.

Taču šodien guvu jaunas atklāsmes. Mūzikas vidusskolā pie mums laikam mācās tizleņi. Toties smieklīgi dzirdēt no skolotāja puses: "nu apnikāt jūs jau man tās tizlenes. neviena neko nesaprot, nejēgas, neattapīgas." Bet nu jā, šoreiz mans tizlums tāds pavisam īsts. Nu bet tiešām - vecums nenāk viens. Kājas smagas kā svina stieņi, rokas nekustas, mugura sāp, par galvu vispār klusēšu. Laikam jādodas sameklēt dienišķo Ibumetin400 devu. Bet skolotājs tāds jauks un saprotošs, un nelika man mocīties pie klavierēm ar puszaļo mājasdarbu, kura jau patiesībā nebija, bet es tomēr ļoti, ļoti mīlu tās Sibeliusa funkcijas. Atvieglo dzīvi, jā.. Šmaukle es.
Un vēljoprojām es piktojos par Ventspili. Nu šitik šausmīgi spēlēt nav forši. Manas domas, atrodoties uz skatuves? "Zeme, atveries!"
Un,  un, un.. man būtu patiesībā tik daudz ko teikt, bet mēle sasieta kā mezglā, muldamais kaut kur pazudis, un tā nu es te sēžu pie datora.

desmitnieciņš

E-klasītē parādās man mīļum mīļais 10nieciņš bioloģijā, kuru tomēr izcīnīju. Prieks! Un vispār ir gandrīz vai prieks par manu brīnum sekmīgo sekmju izrakstu. Kad pēdējo rmeizi mana vidējā atzīme bija 7.7? Hmm.. varbūt klasītē sestajā. Varbūt neesmu nemaz tik ļoti dumja. Lai gan tomēr esmu. Domas svārstās visu laiku, sevi nesaprotu, akli sekoju sapņiem, gribu neiespējamas lietas iegūt. Naivums, naivums.. Bet tomēr, lai vai kā - ir tāds neliels prieciņš. Un kad gan man ir bijis 9 fizikā? :D Tas jau ir kaut kas, kas velk uz ģenialitātes pusi. Un kaut kā man ir aizdomas, ka, sniedzot dokumentus, akadēmijā uz mani šķībi skatīsies, jo, ko gan tāda dabaszinātniece, dara akadēmijā un kas viņai tur pazudis. Bet lai vai kā, es tomēr mūziku mīlu vairāk nekā dabaszinātnes, lai gan arī tās, protams, ir ļoti, ļoti jaukas! :)

jury

šodien sajūtos ļoti, ļoti dīvaini.
vienmēr taču man pašai ir jāspēlē, jāuztraucas pirms spēlēšanas, bet šoreiz es vērtēju. Nepazīstot nevienu, neko nezinot, tikai jāvērtē un jāliek atzīme. Nu, tik dīvaini un nepierasti. Un nevienam jau negribas to slikto atzīmi ielikt, jo taču zinu to, cik ļoti tas nepatīk, un kā pārdzīvos arī, bet arī tas ir jāmāk pedagogam - adekvāti novērtēt. Bet šodien bija ļoti jauka diena Engures Mūzikas un mākslas skolā. Nu tiešām patika. Tā pavisam jauki un mīlīgi.
Bet man vēljoprojām sāp nežēlīgi roka un kāja, un rītdienai vismaz būs kāds attaisnojums par to, kāpēc nesportošu.
Bet ticiet vai nē, bet tizlajai Aijai sportā ir 9!

mazais kroplītis.

šodien pilnībā jūtos kā mazs, neveikls kroplītis. sāp viss, kas vien sāpēt. plaukstas locītava (ļoti interesē kāpēc, jo Černi dēļ vēl varētu sāpēt labā roka, bet ne kreisā), sāp potīte kreisajai kājai, un to arī nevar saistīt ar klavieru spēlēšanu, jo pēdāli kaut kā parasti spiežu ar labo kāju. un vēl jau mugura arī pasāp un kakliņš. un vispār ir sasodīti jautri šovakar. jā..
Bet paldies, paldies, paldies Rūtai šovakar! Mana glābēja!

Černi

jau atkal manās rokās parādās tāds patīkams siltums, atslābums, ik pa laikam iesāpās, bet tas jau ir normāli! Man taču ir jāpiepilda savs sapnis, jo tikai ta spēju justies patiesi dzīva!

sāku ticēt pati sev. ticiet vai nē, bet ticu.

Es zinu to, ka neviens man paālaik netic, bet es ticu sev, tātad es zinu, ka to varu un viss labi!
Ir pārgājis tas laiks, kad sev pati neticēju, viss likās neiespējams, bet tagad zinu, ka spēšu piepildit savu sapni un sadraudzēties ar manu mīļāko malnbalto draugu.
Skolotājs netic, bet tas laikam ir normāli. Mes viņam uzstādām savas prasības, kuras viņš dažreiz nespēj pieņemt, jo šķiet nereālas, bet ceļā uz sapņa piepildījumu tacu cilvēks darīs visu, kas ir un kas nav viņa spēkos, vai ne?

Es iemācījos Hindemitu, Bēthovenu. Pārvarēju sevi un radīju iespeju pašai sev noticēt. Paldies par to man!

sound

ahhhh!
Šodien atļāvos nobastot mēģinājumu un aiziet uz brīnišķīgo NBS Bigbanda koncertu KKN. Nu tik ja uki vnk. Ahhh! Un Kūriņš jau komentārus neprasa!

ir, ir sirsniņā.

šodien tāda interesanta diena!
literatūrā tā vnk aizmigu, nu tā pavisam vienkārši pamodos pie vārda beigas. :D tad arī kaut kā labi sapratu, ka nav vērts man sēdēt skolā un aizgāju mājās dziedāt solfedžo vingrinājumus. un jēga no tā? es dabūju dziedāt to pašu, kuru dziedāju jau decembrī stundas ieskaitē, prieks, prieks, bet laikam tas neko nedeva. ;D
šodien ļoti, ļoti man patika harmonijas stunda. cik nu gan tur bija harmonija, bet vismaz tajā brīdī es nedomāju par to, ka būs solfedžo eksāmens, lai gan dīvaini, bet šoreiz man bija vienalga par šo eksāmenu, ir neliela vilšanās par atzīmi, bet pati vainīga. jāmācās ir pirms eksāmena.
un man tagad ir palicis tikai viens vienīgs eksāmens, varbūt pat vispār pēdējais? negribas tā domāt. nepavisam negribas. tik ļoti patīk tajās sienās būt. tik ļoti patīk ieiet klasē pie skolotāja, noziņot, ka esmu traka un spēlēšu Grīgu un Listu, bet tā taču tomēr ir interesantāk. Un patīk ieiet 23. klasītē un visu stundu nopļāpāt par gana dīvainiem cilvēkiem, izdzirdēt jaunas pērles un vienkārši redzēt, ka mani uztver nopietni un novērtē. var jau būt, ka esmu gana liela čukča un bremze, bet tomēr mani respektē, nu laikam. Tā patīkami.
Bet, lai cik ļoti man negribētos pamest mūzikas skolu, tik pat ļoti man gribas piepildīt savu sapni. laikam jau būs jāizvēlas... Diemžēl. Nav iespēja iegūt visu.

Akadēmijā uz fliģeļa ieraugot līdzīgu skatu, es vienkārši iemīlējos! Žēl, ka man nebija kameras līdzi. ;D

Eksāmenu laiks atstāj iespaidu uz domāšanu.

Šovakar muzikāli inteliģentas sarunas par mūzikas literatūru, interesantiem faktiem.
Un ko bez mācīšanās zinātu Tu?
Cik operas sarakstījis Verdi?
Vari nosaukt visu vareno  kopu? Kas to dibinājis?
Kurš krievu komponists sarakstījis instrumentācijas grāmatu?
Kāda nozīme Baha Mateja pasijai?
Ar ko Verdi atšķiras no Pučīni?
Ar ko Gadalaiki atšķiras no Izstādes gleznām?
Kāpēc Čaikovskim simfoniju skaits ir 6+1?

Es varbūt eksāmenos varu runāt vnk par visu, ko pati gribu? Dažādi fakti no dažādu komponistu daiļradēm un dzīvēm.

dec, dec.

Zinu tikai to, ka mana mazā roka netraucēs man sasniegt mērķi un iemācīties. Un kādudien taču es varēšu tā mierīgi bliezt pa decīmām, vai ne?
kādā stundā mums visiem labi zināmais teorijas pasniedzējs, kurš nepavisam vairs nav jāsauc vārdā, brīnījās, ka manā periodā bija parādījusies decīma bez jebkādām laušanas pazīmēm, un tad man tas likās patīkami, bet tiešām patīkami būs tad, kad varēšu nospēlēt Introduction bez lauztām decīmām. Jā, tas tiešām būs jauki.

Pieno. Piano. Piano

Nu jā. esmu traka, traka, traka. es zinu, ko vēlos, ko gribu darīt.
un nu ir mans pats, labākais foršākais un reizēm nešpetnākais klavierskolotājs.
Tik ļoti iemīlējos tajos vārdos, ko šodien dzirdēju. Paldies, paldies, paldies!
Un tieši tādēļ man ir jauns mērķis, ar kuru izaicināt pašai sevi!
Es zinu, ka Skolotājs vēl tam netic, bet ziniet? Arī variācijām neticēja, bet I did it! Un Grīgs būs mans!

Kameeeeeer,ansambelis

Un tas ir nospēlēts. Bija ļoti, ļoti smaga diena, spēka nav, harmonijā pat vairs pārgājsecību nevaru izdomāt, bet ir tāds jauks gandarījums par spīti visām neizspēlētajām pasāžām, izlaistajām pauzēm, pēc kurām gan Artūrs ļoti labi noorintējās un izglāba - bet tā taču ir lieliska ansambļa pazīme, vai ne? Beigas, protams, nebija, bet vienalga esmu apmierināta. Un paldies Katrīnai, kura tiešām uzminēja, ko vēlos visvairāk - pēc iznākšanas no zāles auksts ūdens ir labākais, ko var vēlēties. Tas jau man bija zelta vērtē tajā brīdī.
Nogurums, nogurums, nogurums.
Un rīt laikam atkal jāceļas sešos, lai iemācītos harmoniju. Es jau zinu, ka skolotājs neatzīst tādu mācīšanos, bet ko gan lai dara, ja man nav digitālo klavieru, lai uzsāktu nakts dzīvi pie klavierēm?

Sirds metronoms

Pa šīm dienām ņifiga neko neesmu izdarījusi, kā tikai ieguvusi sasprēgājušas rokas, ādu kā smilšpapīrs un brūces visur, kur vien tās var dabūt, kā arī apdegušu seju, kaklu un ausis. Taču finansējums LJPO man ir garantēts tagad. par to man prieciņš. Un pat šovakar piebeidzu savu un Vācieša kopdarbu - "Sirds metronomu". Ļoti ceru, ka Egle neliks man to dziedāt, jo, ja liks, tad nebūs jautri. ;D Bet nez kādēļ man ir aizdomas, ka ar šo mājasdarbu es patiešām izcelšos uz pārējo fona, nezinu vai novērtēs, bet lepojos pati ar sevi par šo - pirmā pašas sarakstītā dziesma, tikai, ja vien kāds to spētu nodziedāt un nospēlēt. ;D Bet vēljoprojām priecājos mazo, neskarto "Klavierkoncerta" grāmatiņu, un varbūt kādam ir arī "Elpa", ko gribētu man aizdot?
Vēl tikai jāsaņemas un jāiemācās angļu valodas vārdiņi, jāuzraksta ķīmijas mājasdarbs, jāuzraksta pāris domraksti un vēl šādi tādi sīkumi, un tad jau būs laime pilnībā. ;D

"Klavierkoncerts"

Es smaidu vēljoprojām, jo dzeja atdzīvina. Un šī dzeja ir patiešām patiesa un dzīva. Varētu ilgi dzīvoties pie opīša grāmatu plaukta. Atvērt 70-to gadu izdevumu, kurš iepriekš nav vēl atvērts, smaržo pēc izdevniecības un var just to maigo nevainību. Nu jā, būt pirmajais,  kura pāršķir šīs lapas.
Paldies Vācietim, kuram "līdz pašām malām dzīve pilna mūzikas", jo smaids šim vakaram garantēts. Nedaudz vēlāk došos ņammāt jogurta vafeles, kurām "Rimi" bodē vēljoprojām ir atlaides, pa virsu uzdzeršu saldeno dziru - bērzu sulas un sākšu drukāt trīs nedēļas veco harmonijas mājasdarbu!

saulē pusapsvilusi dīvaine, jeb papīra dzērvīte.

Es iekāpu mikriņā un ieraudzīju tikko no biļetes izlocīti dzērvīti. Vai tā bija kāda zīme? Tas laikam parādīja to, ka cerība vēl pastāv. Bet cik ilgi?
Pašlaik man ir cerība izrauties šovakar no mājas un aizčāpot līdz jūriņai? Vai vēlies pievienoties? Šīs pēdējās divas dienas man nav eksistējušas, bet tas jau nenozīmē, ka eksistēs arī nākamās divas.
Un man tā jauki ir apsvilis kakls un seja, bet nu jā.. viss pārējais jau būs balsts. ;D