Pēc sarunas ar Intu mazajā, saulainajā basku pilsētiņā ļoti daudz ko sapratu. Varbūt arī maz, bet sapratu to, ka man ir kardināli kaut kas jāmaina. Es nedrīkstu turpināt iesāktās nejēdzības. Ir palicis varbūt vēl gads, lai kaut ko mainītu, un es ticu, ka to spēju.
Sajūtas ir ļoti dīvainas.

Pēc Spānijas mani moka nežēlīgas muguras sāpes, balss arī tāda nekāda, jūtos kā bass un vairs pat dziedāšanai neizmantoju 1. oktāvu. Mana dzīve pārcēlusies uz mazo oktāvu, un nedaudz arī uz lielo.Bet vismaz pašlaik es varu nodziedāt savu partiju Ešenvalda O Salutaris Hostia. Tas tiešām bija izaicinājums, nodziedāt to partiju - superērto tenoru diapazonu!

No rīta es mostos tāpēc, ka man sāp mugura. Forši, ne?
Bet es varu apsolīt sev, ka būs lietas, ko es tiešām mainīšu! :)