šodien sajutos kā senajos laikos mūzikas skolā. jauka saruna 23. klasītē, bet ziniet? tagad es vēl vairāk gribu prom. man nevajag tās visas nolāpītās intrigas un nespēju pateikt visu acīs. nu, nevajag man to.
tagad daudzi negrib, lai studēju JVLMA, bet vai viņi leposies ar mani, kad būšu kļuvusi par Latvijā atzītu diriģenti?
Aj.. Ir tik patīkami dzirdēt, ka skolotājs tic tam, ka es varu izsisties un to izdarīt. Jo, kā izrādās, lecīgums ir arī laba īpašība, jo tā palīdz veiksmīgi tikt tālāk brīžam.
Vai ziniet? Varbūt es sāku saprast, kāpēc pedagogiem ir no manis bail. Es vienkārši neļaušu kāpt sev uz galvas un pateikšu, ko domāju. Es cīnīšos par savu viedokli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru