Pēdējā! Vai tiešām pēdējā? Lūdzu, NĒ!!!

Ir tik sasodīti dīvaina sajūta. Ziniet? Man šodien bija pēdējā harmonijas stunda pie mana brīnišķīgā skolotāja!. Nē, tomēr - Skolotāja. Jā, ar ar lielo burtu. Es nespēju iedomāties, ka man vairs nebūs jāstreso visu iepriekšējo vakaru, ka no rīta, mācoties mājasdarbu, nepiededzināšu pankūkas [jā, šorīt es tā izdarīju], un man vairs nebūs iespēja izdomāt tizlus attaisnojumus tam, kāpēc es neesmu iemācījusies, nu, piemēram, tādu, ka esmu tizla un stulba. Tas vairs nederēs. Ir tik, tik sasodīti skumji patiesībā.

Un tagad vienkārši varētu atcerēties visus tos burvīgos jokus, ko ir teicis, visas nežēlīgi sarkastiskās piezīmes, ļaunos jociņus, un visbrīnišķīgākos komplimentus. Nu, tik tiešām! "Tu esi pārāk gudra, lai būtu blonda!" Jā. Tā tik tiešām viņš man reiz pateica. Ak! Un viņam vienkārši riebjas tās stulbās blondīnes, un viņš necieš ejošu runu, kā arī to, ka cilvēki nezina, kad ir jālieto "kad" un kad "ka". Un viņš vēljoprojām ir parādā zolītes partiju ar meitenēm. Un viņš dzer tikai vīnu. Un šodien viņš jutās kā laukos. Varbūt pēdējā stunda bija kaut nedaudz īpaša.
Un es atceros to, kā līdu zem galda, jo man bija bail, bet viņš par mani smējās, un atceros to, kā viņš man gribēja mest ar koka kluci. Un, vai tiešām man nebūs iespēja sagaidīt to brīdi, kad viņš mani nosauc abos vārdos? Ir skumji. Ļoti..

Es gāju ārā no klases ar tekstu: "Tad jau jācer, ka es septembrī šeit neatgriezīšos!", bet varbūt tomēr būtu vērts? Bet bija patīkami dzirdēt atbildi: "Nu tad to arī Tev novēlu!"

Paldies, Skolotāj! Paldies. Es zinu, ka Jūs šo noteikti nelasāt, bet šīs visas stundas noteikti atcerēšos ar vislielāko prieku. Un paldies, ka tieši Jūs vienmēr domājāt, ko iesākt ar manis savārītajām nepatikšanām.

Paldies, Skolotāj Dubra!