Es apbrīnoju to, cik ātri pieķeros cilvēkiem. Tiešām. Un šodien ir patiešām skumīgi. Tā ļoti. Uzdāvināju skolotājam vīnu, kuru es ļoti ilgi izvēlējos, ceru, ka ir labs, jo viņš dzer tikai labu vīnu. Bet vīns jau būtu tas mazākais. Kartiņa. Šķiet, ka tiešām patika. Es centos, bet tik tiešām - tā kartiņa bija par mazu, lai pateiktu visu, bet tā laikam ir, ka visu nekad nepateiks. Un vēljoprojām vajag zolīti. Patiešām vajag. Un arī tā jauki vēl parunājos šodien. Nu, kā jau parasti.
Bet man apnika šodien visiem stāstīt to, ko es izdariju ar roku. Nu jā, sāp. Un? Ir daudz muļķu pasaulē, kuri nedomā, ko dara. Nožēlojami. Bet vainot vairs nav ko, un roka čupā ir man. Ceru, ka viss ātri būs labi, bet nekad neko nevar zināt. Un rengenologa ziņojums ir patiešām jauks. Ļoti, ļoti labi, ka tā.
Un mani jau divas reizes šodien apsveica ar skolas beigšanu - vai tiešām jau pabeidzu? Vai tiešām citiem škiet, ka esmu jau prom pavisam? Nē. Es vēl nekur neesmu aizgājusi. Ceru, ka aiziešu, bet vēl esmu, jā. Bija šodien tā nelielā, skumīgā absolventa sajūtiņa, ka es aizeju, lai neatnāktu atpakaļ, bet tas laikam ir normāli. Nespēju pierast. Bet ar laiku...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru