Klāt ir novembra svētku nedēļa un seju nepārtraukti rotā smaids! Kāpēc? Es nezinu. Pirmo reizi mūžā biju krastmalā nolikt svecītes. Paldies pašam foršākajam korim par klātbūšanu šajā mirklī. Manu mēteli rotā sarkanbaltsarkana lentīte, un seju rotā smaids.
Jā es tiešām esmu laimīga pašlaik.
Jā, es tiešām eju prom no universitātes. Lai cik dīviani tas nebūtu - pirms pāris gadiem ķīmija bija visa mana dzīve, bet tagad. Nē, tagad es to nespēju mācīties. Varat mani saukt par lupatu, mīksto vai vēl sazin ko, bet es nespēju. Un nejau tādēļ, ka būtu grūti. No grūtībām es nebaidos. Bet tādēļ, ka es nespēju noskatīties tajā laika ritējumā, kas aiziet, paņemot sev līdzi manu laiku, kuru es varētu tērēt citādāk. Jā, esmu izlepusi, un vēlos darīt to, kas ir mans.
Bet šim vakaram karsta pērļu vanna ar eikalipta ekstraktu. Apvienoju kopā divas problēmas - sāpoša mugura un mūžīgās balss problēmas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru