esmu emocionāli sagrauta. atkal. jau atkal man neļauj īstenot manu sapni. vienmēr ir bijis kāds šķērslis, arī tagad.. es pat nezinu, ko man tālāk darīt. ir tik ļoti, ļoti sāpīgi tādēļ.
bet ar vien vairāk sāk pazust cieņa pret kādiem konkrētiem pedagogiem Smilšu ielā 7. Kāpēc? Tāpēc, ka sagaidu, ka man varēs pateikt visu acīs, nevis nogrūst visu sakāmo uz kādu konkrētu pedagogu (starp citu viņam vnm šajā ziņā ir jācieš). Un arī prasīju skolotājam, kāpēc tieši viņš?Un ko viņš atbildēja? To, ka viņam vienīgajam no manis neesot bail. Forši, ne? Ko tik es uzzinu par sevi šā mācību gada laikā. Varbūt tiešām labāk aiztīties no turienes un neatgriezties?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru