Pasaulē vienmēr ir bijuši dažādi konflikti, kas traucē mierīgi dzīvot. Kari, politiski strīdi, nesaprašanās. Vai tam ir kāda jēga? Brīžam šķiet, ka pasaulē ir sadalīta divās daļās – miers un piedošana vai strīdu pasaule. Kurā pusē nostāties? Atbilde it kā šķiet, ka ir uz mēles jau, bet vai tiešām visi izvēlas to pirmo? Diemžēl nē, jo tad nebūtu otrās pasaules.
Šis pasaules dalījums ir tik ļoti sens, ka neviens vairs nevēlas par to domāt, jo ir vieglāk visu atstāt tā, kā tas tas ir. Orķestrāls pavadījums dzied miega dziesmu mums ausīs, lai mēs nedomātu, bet pakļautos, kamēr pārējās balsis runā. Tās mēģina mūs pārliecināt, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, piedošanai. Kādu cenu mums tas prasa? Varbūt visaugstāko. Vai viss ir jau piedots? Vai sirdī vēl ir rūgtums?
Iztēlojies.. Tikko ir beidzies karš. Tu stāvi kara lauka vidū viens pats. Neviena vairs nav. Tu esi pēdējais. Apkārt ir tavi draugi, kuri vairs necelsies. Netālu nogrand vēl nesprādzis lādiņš, un ausīs parādās tāds savāds klusums. Tu nedzirdi neko, bet džinkstoņa neļauj ne par ko domāt. Tu pamazām jūc prātā. Emociju pārplūdums ir pārāk spēcīgs, bet vai ir iespējams to pārdzīvot? Tu saproti tikai to, ka ir viens ceļš uz skaidrību – piedošana. Vai tas ir iespējams? Šī mūžīgā cīņa, kas skan ausīs uz viena augstuma nots, neļauj domāt par kaut ko citu. Nolemtības sajūta ir mokoša. Šīs divas pasaules tagad ir satikušās vienā miesā – piedot vai nepiedot? Šķiet, ka šī ir smagākā izvēle, kāda jebkad ir bijusi. Virs vienas iekšējās balss pārklājas nākamā. Tālu fonā ir dzirdama viena vientuļa balss, kas šķiet kā glābiņš visam, bet arvien tuvāk un tuvāk uzslāņojas jaunas balsis. Šī iekšējā cīņa ir nebeidzama. Iekšējās balsis savstarpēji tiekas, bet nespēj rast atbildi. Mūžīgie konflikti ir kā disonanses, kas neļauj nomierināties. Tās uzjundī emocijas atkal un atkal. Piedot? Nepiedot? Vēljoprojām šis jautājums ir neatbildēts. Psiholoģiskais spiediens kļūst arvien spēcīgāks. Abi šie viedokļi mēģina tikties, lai rastu kopsaucēju, bet tie ir kā magnēti, kas atgrūžas. Nav kopīga risinājuma. Cilvēka sirds nav bezizmēra, tā plīsīs, ja nenāks apskaidrība. Plašie diapazoni izpleš dvēseli uz visām pusēm. Šķiet, ka tā jau ir pieredzējusi pilnīgi visu, lai nebūtu pārsteigumu. Taču pa vidu šiem diametrāli pretējiem viedokļiem skan kas vienojošs – izmisīgs palīgā sauciens. Palīdzību gaida visi, bet neviens nespēj to lūgt skaļi. Apslāpēts palīgā sauciens ir knapi dzirdams, bet ir. To sadzird abas pasaules. Piedošana saprot, ka tikai palīdzot sev un citiem, nāks apskaidrība pār pašu, bet nepiedošana nogurst no dusmām. Tās vārās , lai cik ļoti gribētos nomierināties, bet palīgā sauciens atgādina, ka ir vēl kāds. Ir vēl kāds, kuram vēl vairāk vajag palīdzību. Lai kas notiktu.. Lai cik kluss būtu kara lauks pēc cīņas, vienmēr būs kāds, kuram daudz vairāk būs nepieciešama palīdzība nekā mums.
Pirms beigām, vēl pēdējās viedokļu disonanses, taču uzvar piedošana. Šī bija smagākā cīņa, kāda jelkad ir izcīņīta. Nav grūti doties karā, ja zini, kāda mērķa labā to dari, taču ir grūti saprast sevi un savas emocijas, jo visu laiku ir jaunas domas, viedokļi. Tu pats nepiekrīti sev, bet centrālā vēlme paliek nemainīga. Tā skan cauri visām disonansēm, lai kas notiktu. Tā tikai vairo psiholoģisko spiedienu apziņā, taču šī ir a capella cīna. Neviens nepalīdzēs. Tu esi viens šajā pasaulē, tāpēc ir jāatrod piedošana. Tīrība un skaidrība ir tas, ko vajag. Pilnīgi pietiek. Miers...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru