Taureņi sisti krustā.

tātad. šodien bija priekšpēdējais eksāmens un Aija atkal muldēja. nu tā - no sirds patika kā vienmēr. Sapratu to, ka šo trīs gadu laikā es taču varēju izlasīt tikai piecus darbus un uz tiem arī dzīvot.Bet jā - Blaumanis ir foršs. Un man patīk tik forša pārsprieduma tēma, par kuru jebkurš latviešu valodas pedagogs teiktu, ka jāraksta par Blaumani, un ko gan vēl tad var vēlēties?

Bet es laikam esmu nedaudz psiha un nolēmu riskēt ar dzejas analīzi. Dzejolītis foršs, bet sasodīti piņķerīgs. Bet līdz galam tiku. Cīnījos ar pantmēriem, jautriem izteiksmes līdzekļiem un dziļu cilvēka filozofiju par nāvi. Tā drūmi, bet eksāmenam piestāv. Gribēju arī šajā plašajā tīmeklī atrast to dzejolīti, bet neizdevās. Laikam jau nav pārāk populārs. Imants Ziedonis - Krusts (no "Taureņu uzbrukuma"). Tāds pavisam jauks, mīlīgs dzejolītis, kuru sāku saprast tikai pēc trešās izlasīšanas reizes, bet varbūt labotājiem būs patīkami lasīt kaut ko kas nav Skroderdienas Silmačos. :)

Un šī laikam ir tā pati piemērotākā bilde šim manam briesmu dzejolītim. :)
Bet tomēr paldies Gunai, kura pacentās un pārrakstīja dzejolīti. :) Nezinu. Vai nu šodien sevi ar to noraku, vai arī viņiem patiks mans depresīvais piegājiens.

Imants Ziedonis

Krusts

Gaiši justies... Sen nav gaiši justs,

tā kā viegli burbulis peld putās.

Tā kā kādreiz varbūt arī krusts

bez tā pienaglotā vīra jutās.

Gaiši metu savu smagmi nost<

tā kā kuģis izmet savu kravu.

Lēni lēnām ceļu augstumos

vieglo krusta šķērslīniju savu.

Vertikāle mūžam nemainās,

tikai augstāk ceļas šķērslīnija,

un es vairāk nejūtu nemaz,

cik man smagi, cik man grūti bija.

Tikai līnija, kas augšup peld,

vieglo, saules sasildīto grīdu

un to augstumu, kas mani velk -

arī gaistošu un sasildītu.

Gaiši justies... Krusts ir tā kā plaukts.

Augstāk šķērsli - tā kā augstāk plauktā.

Lēni, lēni sāku sevī augt

Krusta augstumā vēl nenosauktā.