literatūrā tā vnk aizmigu, nu tā pavisam vienkārši pamodos pie vārda beigas. :D tad arī kaut kā labi sapratu, ka nav vērts man sēdēt skolā un aizgāju mājās dziedāt solfedžo vingrinājumus. un jēga no tā? es dabūju dziedāt to pašu, kuru dziedāju jau decembrī stundas ieskaitē, prieks, prieks, bet laikam tas neko nedeva. ;D
šodien ļoti, ļoti man patika harmonijas stunda. cik nu gan tur bija harmonija, bet vismaz tajā brīdī es nedomāju par to, ka būs solfedžo eksāmens, lai gan dīvaini, bet šoreiz man bija vienalga par šo eksāmenu, ir neliela vilšanās par atzīmi, bet pati vainīga. jāmācās ir pirms eksāmena.
un man tagad ir palicis tikai viens vienīgs eksāmens, varbūt pat vispār pēdējais? negribas tā domāt. nepavisam negribas. tik ļoti patīk tajās sienās būt. tik ļoti patīk ieiet klasē pie skolotāja, noziņot, ka esmu traka un spēlēšu Grīgu un Listu, bet tā taču tomēr ir interesantāk. Un patīk ieiet 23. klasītē un visu stundu nopļāpāt par gana dīvainiem cilvēkiem, izdzirdēt jaunas pērles un vienkārši redzēt, ka mani uztver nopietni un novērtē. var jau būt, ka esmu gana liela čukča un bremze, bet tomēr mani respektē, nu laikam. Tā patīkami.
Bet, lai cik ļoti man negribētos pamest mūzikas skolu, tik pat ļoti man gribas piepildīt savu sapni. laikam jau būs jāizvēlas... Diemžēl. Nav iespēja iegūt visu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru