mani sapņi ir sisti krustā, ne taureņi.

esmu emocionāli sagrauta. atkal. jau atkal man neļauj īstenot manu sapni. vienmēr ir bijis kāds šķērslis, arī tagad.. es pat nezinu, ko man tālāk darīt. ir tik ļoti, ļoti sāpīgi tādēļ.

bet ar vien vairāk sāk pazust cieņa pret kādiem konkrētiem pedagogiem Smilšu ielā 7. Kāpēc? Tāpēc, ka sagaidu, ka man varēs pateikt visu acīs, nevis nogrūst visu sakāmo uz kādu konkrētu pedagogu (starp citu viņam vnm šajā ziņā ir jācieš). Un arī prasīju skolotājam, kāpēc tieši viņš?Un ko viņš atbildēja? To, ka viņam vienīgajam no manis neesot bail. Forši, ne? Ko tik es uzzinu par sevi šā mācību gada laikā.  Varbūt tiešām labāk aiztīties no turienes un neatgriezties?

Taureņi sisti krustā.

tātad. šodien bija priekšpēdējais eksāmens un Aija atkal muldēja. nu tā - no sirds patika kā vienmēr. Sapratu to, ka šo trīs gadu laikā es taču varēju izlasīt tikai piecus darbus un uz tiem arī dzīvot.Bet jā - Blaumanis ir foršs. Un man patīk tik forša pārsprieduma tēma, par kuru jebkurš latviešu valodas pedagogs teiktu, ka jāraksta par Blaumani, un ko gan vēl tad var vēlēties?

Bet es laikam esmu nedaudz psiha un nolēmu riskēt ar dzejas analīzi. Dzejolītis foršs, bet sasodīti piņķerīgs. Bet līdz galam tiku. Cīnījos ar pantmēriem, jautriem izteiksmes līdzekļiem un dziļu cilvēka filozofiju par nāvi. Tā drūmi, bet eksāmenam piestāv. Gribēju arī šajā plašajā tīmeklī atrast to dzejolīti, bet neizdevās. Laikam jau nav pārāk populārs. Imants Ziedonis - Krusts (no "Taureņu uzbrukuma"). Tāds pavisam jauks, mīlīgs dzejolītis, kuru sāku saprast tikai pēc trešās izlasīšanas reizes, bet varbūt labotājiem būs patīkami lasīt kaut ko kas nav Skroderdienas Silmačos. :)

Un šī laikam ir tā pati piemērotākā bilde šim manam briesmu dzejolītim. :)
Bet tomēr paldies Gunai, kura pacentās un pārrakstīja dzejolīti. :) Nezinu. Vai nu šodien sevi ar to noraku, vai arī viņiem patiks mans depresīvais piegājiens.

Imants Ziedonis

Krusts

Gaiši justies... Sen nav gaiši justs,

tā kā viegli burbulis peld putās.

Tā kā kādreiz varbūt arī krusts

bez tā pienaglotā vīra jutās.

Gaiši metu savu smagmi nost<

tā kā kuģis izmet savu kravu.

Lēni lēnām ceļu augstumos

vieglo krusta šķērslīniju savu.

Vertikāle mūžam nemainās,

tikai augstāk ceļas šķērslīnija,

un es vairāk nejūtu nemaz,

cik man smagi, cik man grūti bija.

Tikai līnija, kas augšup peld,

vieglo, saules sasildīto grīdu

un to augstumu, kas mani velk -

arī gaistošu un sasildītu.

Gaiši justies... Krusts ir tā kā plaukts.

Augstāk šķērsli - tā kā augstāk plauktā.

Lēni, lēni sāku sevī augt

Krusta augstumā vēl nenosauktā.

viss labs, kas labi beidzas. matemātika nolikta (cerams) un vairs palikuši tikai nieka divi eksāmeni. man nav ne jausmas, kas būs jau nokārtotajos, bet ticu, ka viss būs labi.
un tagad jāsaturas vēl latviešu valodai un ķīmijai! :)

mazie tizleņi Smilšu ielā 7

Pusmierīga diena. Sajūta kā vasarā, bet vēl eksāmeni, rīt jādodas pamuldēt nedaudz kaut ko angliski, bet citādāk jau viss tā foršiņi. Un jau atkal būšu Gaismas pilī, nu tajā, kas gandrīz kā cirks.

Taču šodien guvu jaunas atklāsmes. Mūzikas vidusskolā pie mums laikam mācās tizleņi. Toties smieklīgi dzirdēt no skolotāja puses: "nu apnikāt jūs jau man tās tizlenes. neviena neko nesaprot, nejēgas, neattapīgas." Bet nu jā, šoreiz mans tizlums tāds pavisam īsts. Nu bet tiešām - vecums nenāk viens. Kājas smagas kā svina stieņi, rokas nekustas, mugura sāp, par galvu vispār klusēšu. Laikam jādodas sameklēt dienišķo Ibumetin400 devu. Bet skolotājs tāds jauks un saprotošs, un nelika man mocīties pie klavierēm ar puszaļo mājasdarbu, kura jau patiesībā nebija, bet es tomēr ļoti, ļoti mīlu tās Sibeliusa funkcijas. Atvieglo dzīvi, jā.. Šmaukle es.
Un vēljoprojām es piktojos par Ventspili. Nu šitik šausmīgi spēlēt nav forši. Manas domas, atrodoties uz skatuves? "Zeme, atveries!"
Un,  un, un.. man būtu patiesībā tik daudz ko teikt, bet mēle sasieta kā mezglā, muldamais kaut kur pazudis, un tā nu es te sēžu pie datora.

desmitnieciņš

E-klasītē parādās man mīļum mīļais 10nieciņš bioloģijā, kuru tomēr izcīnīju. Prieks! Un vispār ir gandrīz vai prieks par manu brīnum sekmīgo sekmju izrakstu. Kad pēdējo rmeizi mana vidējā atzīme bija 7.7? Hmm.. varbūt klasītē sestajā. Varbūt neesmu nemaz tik ļoti dumja. Lai gan tomēr esmu. Domas svārstās visu laiku, sevi nesaprotu, akli sekoju sapņiem, gribu neiespējamas lietas iegūt. Naivums, naivums.. Bet tomēr, lai vai kā - ir tāds neliels prieciņš. Un kad gan man ir bijis 9 fizikā? :D Tas jau ir kaut kas, kas velk uz ģenialitātes pusi. Un kaut kā man ir aizdomas, ka, sniedzot dokumentus, akadēmijā uz mani šķībi skatīsies, jo, ko gan tāda dabaszinātniece, dara akadēmijā un kas viņai tur pazudis. Bet lai vai kā, es tomēr mūziku mīlu vairāk nekā dabaszinātnes, lai gan arī tās, protams, ir ļoti, ļoti jaukas! :)

jury

šodien sajūtos ļoti, ļoti dīvaini.
vienmēr taču man pašai ir jāspēlē, jāuztraucas pirms spēlēšanas, bet šoreiz es vērtēju. Nepazīstot nevienu, neko nezinot, tikai jāvērtē un jāliek atzīme. Nu, tik dīvaini un nepierasti. Un nevienam jau negribas to slikto atzīmi ielikt, jo taču zinu to, cik ļoti tas nepatīk, un kā pārdzīvos arī, bet arī tas ir jāmāk pedagogam - adekvāti novērtēt. Bet šodien bija ļoti jauka diena Engures Mūzikas un mākslas skolā. Nu tiešām patika. Tā pavisam jauki un mīlīgi.
Bet man vēljoprojām sāp nežēlīgi roka un kāja, un rītdienai vismaz būs kāds attaisnojums par to, kāpēc nesportošu.
Bet ticiet vai nē, bet tizlajai Aijai sportā ir 9!

mazais kroplītis.

šodien pilnībā jūtos kā mazs, neveikls kroplītis. sāp viss, kas vien sāpēt. plaukstas locītava (ļoti interesē kāpēc, jo Černi dēļ vēl varētu sāpēt labā roka, bet ne kreisā), sāp potīte kreisajai kājai, un to arī nevar saistīt ar klavieru spēlēšanu, jo pēdāli kaut kā parasti spiežu ar labo kāju. un vēl jau mugura arī pasāp un kakliņš. un vispār ir sasodīti jautri šovakar. jā..
Bet paldies, paldies, paldies Rūtai šovakar! Mana glābēja!

Černi

jau atkal manās rokās parādās tāds patīkams siltums, atslābums, ik pa laikam iesāpās, bet tas jau ir normāli! Man taču ir jāpiepilda savs sapnis, jo tikai ta spēju justies patiesi dzīva!

sāku ticēt pati sev. ticiet vai nē, bet ticu.

Es zinu to, ka neviens man paālaik netic, bet es ticu sev, tātad es zinu, ka to varu un viss labi!
Ir pārgājis tas laiks, kad sev pati neticēju, viss likās neiespējams, bet tagad zinu, ka spēšu piepildit savu sapni un sadraudzēties ar manu mīļāko malnbalto draugu.
Skolotājs netic, bet tas laikam ir normāli. Mes viņam uzstādām savas prasības, kuras viņš dažreiz nespēj pieņemt, jo šķiet nereālas, bet ceļā uz sapņa piepildījumu tacu cilvēks darīs visu, kas ir un kas nav viņa spēkos, vai ne?

Es iemācījos Hindemitu, Bēthovenu. Pārvarēju sevi un radīju iespeju pašai sev noticēt. Paldies par to man!

sound

ahhhh!
Šodien atļāvos nobastot mēģinājumu un aiziet uz brīnišķīgo NBS Bigbanda koncertu KKN. Nu tik ja uki vnk. Ahhh! Un Kūriņš jau komentārus neprasa!

ir, ir sirsniņā.

šodien tāda interesanta diena!
literatūrā tā vnk aizmigu, nu tā pavisam vienkārši pamodos pie vārda beigas. :D tad arī kaut kā labi sapratu, ka nav vērts man sēdēt skolā un aizgāju mājās dziedāt solfedžo vingrinājumus. un jēga no tā? es dabūju dziedāt to pašu, kuru dziedāju jau decembrī stundas ieskaitē, prieks, prieks, bet laikam tas neko nedeva. ;D
šodien ļoti, ļoti man patika harmonijas stunda. cik nu gan tur bija harmonija, bet vismaz tajā brīdī es nedomāju par to, ka būs solfedžo eksāmens, lai gan dīvaini, bet šoreiz man bija vienalga par šo eksāmenu, ir neliela vilšanās par atzīmi, bet pati vainīga. jāmācās ir pirms eksāmena.
un man tagad ir palicis tikai viens vienīgs eksāmens, varbūt pat vispār pēdējais? negribas tā domāt. nepavisam negribas. tik ļoti patīk tajās sienās būt. tik ļoti patīk ieiet klasē pie skolotāja, noziņot, ka esmu traka un spēlēšu Grīgu un Listu, bet tā taču tomēr ir interesantāk. Un patīk ieiet 23. klasītē un visu stundu nopļāpāt par gana dīvainiem cilvēkiem, izdzirdēt jaunas pērles un vienkārši redzēt, ka mani uztver nopietni un novērtē. var jau būt, ka esmu gana liela čukča un bremze, bet tomēr mani respektē, nu laikam. Tā patīkami.
Bet, lai cik ļoti man negribētos pamest mūzikas skolu, tik pat ļoti man gribas piepildīt savu sapni. laikam jau būs jāizvēlas... Diemžēl. Nav iespēja iegūt visu.

Akadēmijā uz fliģeļa ieraugot līdzīgu skatu, es vienkārši iemīlējos! Žēl, ka man nebija kameras līdzi. ;D

Eksāmenu laiks atstāj iespaidu uz domāšanu.

Šovakar muzikāli inteliģentas sarunas par mūzikas literatūru, interesantiem faktiem.
Un ko bez mācīšanās zinātu Tu?
Cik operas sarakstījis Verdi?
Vari nosaukt visu vareno  kopu? Kas to dibinājis?
Kurš krievu komponists sarakstījis instrumentācijas grāmatu?
Kāda nozīme Baha Mateja pasijai?
Ar ko Verdi atšķiras no Pučīni?
Ar ko Gadalaiki atšķiras no Izstādes gleznām?
Kāpēc Čaikovskim simfoniju skaits ir 6+1?

Es varbūt eksāmenos varu runāt vnk par visu, ko pati gribu? Dažādi fakti no dažādu komponistu daiļradēm un dzīvēm.

dec, dec.

Zinu tikai to, ka mana mazā roka netraucēs man sasniegt mērķi un iemācīties. Un kādudien taču es varēšu tā mierīgi bliezt pa decīmām, vai ne?
kādā stundā mums visiem labi zināmais teorijas pasniedzējs, kurš nepavisam vairs nav jāsauc vārdā, brīnījās, ka manā periodā bija parādījusies decīma bez jebkādām laušanas pazīmēm, un tad man tas likās patīkami, bet tiešām patīkami būs tad, kad varēšu nospēlēt Introduction bez lauztām decīmām. Jā, tas tiešām būs jauki.

Pieno. Piano. Piano

Nu jā. esmu traka, traka, traka. es zinu, ko vēlos, ko gribu darīt.
un nu ir mans pats, labākais foršākais un reizēm nešpetnākais klavierskolotājs.
Tik ļoti iemīlējos tajos vārdos, ko šodien dzirdēju. Paldies, paldies, paldies!
Un tieši tādēļ man ir jauns mērķis, ar kuru izaicināt pašai sevi!
Es zinu, ka Skolotājs vēl tam netic, bet ziniet? Arī variācijām neticēja, bet I did it! Un Grīgs būs mans!

Kameeeeeer,ansambelis

Un tas ir nospēlēts. Bija ļoti, ļoti smaga diena, spēka nav, harmonijā pat vairs pārgājsecību nevaru izdomāt, bet ir tāds jauks gandarījums par spīti visām neizspēlētajām pasāžām, izlaistajām pauzēm, pēc kurām gan Artūrs ļoti labi noorintējās un izglāba - bet tā taču ir lieliska ansambļa pazīme, vai ne? Beigas, protams, nebija, bet vienalga esmu apmierināta. Un paldies Katrīnai, kura tiešām uzminēja, ko vēlos visvairāk - pēc iznākšanas no zāles auksts ūdens ir labākais, ko var vēlēties. Tas jau man bija zelta vērtē tajā brīdī.
Nogurums, nogurums, nogurums.
Un rīt laikam atkal jāceļas sešos, lai iemācītos harmoniju. Es jau zinu, ka skolotājs neatzīst tādu mācīšanos, bet ko gan lai dara, ja man nav digitālo klavieru, lai uzsāktu nakts dzīvi pie klavierēm?