no prozas par dzīvi, par vasaru, par mūziku, par visu.

Tātad, es nolēmu parādīt Jums vienu daļu no sava topoša prozas darba. Darbs ir tāda kā dienasgrāmata, kura sevī iekļauj kādas meitenes dzīvi. Šī meitene - daļēji tā esmu es pati, bet no otras puses - man pilnīgi diametrāli pretējs cilvēks. Realitāte + fantāzija. Necentīsimies nošķirt šīs divas daļas, bet vairāk centīsimies saprast to, kas notiek.
tātad - 2010. gada augusts.

Laiks skrien vēja spārniem. Tas aizdejo prom visus pārdzīvojumus un šaubas, bet atnes vietā pavisam jaunus.. Es tagad nezinu, ko darīt tālāk, jo jūtos pavisam bezpalīdzīga kā no laivas izmesta. Tas ir tik dīvaini, jo vairs nejūtu pamatu zem kājām, ka visu šo laiku man ir bijis. Tāda sajūta, ka mana iekšējā pasaule jūk un brūk mazos gabaliņos, neatstājot aiz sevis neko. Nē, meloju pati sev. Tā atstāj aiz sevis sāpes, tukšumu un vienaldzību.

Vēl pat nav sācies skolas laiks, kad jau esmu uzcēlusi sev apkārt ļoti garu un biezu vienaldzības mūri, kas cenšas mani pasargāt. Jautāsi no kā pasargāt? Pasargāt no Viņa. No Viņa radītajām ciešanām un sāpēm. Jā, protams, tas laiks bija neaprakstāmi brīnišķīgs, tās emocijas bija neatkārtojamas, bet tik pēkšņi, aizejot no manas dzīves, viņš atstāja ārkārtīgi dziļas rētas manā pasaulē. Ikkatrs solis man atgādina par Viņu. Par to visu skaisto, kas ir bijis es sarakstītu dziesmu, bet nespētu to nodziedāt, jo emocijas valdītu pār mani. Es sarakstītu lugu par visu, kas bijis, bet nespētu noskatīties izrādi, jo redzēt sevi no malas man būtu bail. Es uzrakstītu simfoniju. To es pat noklausītos, jo saklausītu, ko jaunu un nebijušu. Ieklausītos sevī no kādas citas puses. Šis laiks tiešām ir bijis kā ļoti dažāda simfonija. Tā iekļāva sevī gan dzīvespriecīgu 1. daļu, gan sapņu pilnu 2. daļu, bet 3. daļa gan bija dramatiskuma pilna. To man būtu grūti noklausīties. Es palūgtu to noklausīties kādu citu, lai viņš pastāsta, ko ir dzirdējis. Es sev paņemtu tikai to, kas man patiktu. Paliekot uz šādas muzikālas nots, es labprāt dotos gulēt, bet pa galvu maisās visādas domas, kuras neļauj tās neuzklausīt. Tā pirmā doma saka, ka nespēju sevi pieņemt tādu kāda esmu. Es varētu piekrist, jo spēju sevi saprast tikai caur mūziku, jo mūzikā viss šķiet savādāks. Bet es nezinu kādu vēlos sevi redzēt. Skaistu? Gudru? Talantīgu? Par to visu būtu vienalga. Es tikai gribētu redzēt sevi laimīgu un klausīties tikai savas simfonijas 1. un 2. daļu. Otrā doma saka, ka esmu jau laimīga, ka man ir viss, ko man vajag. Bet vai tā ir? Varbūt... man tikai pietrūkst tikai tā mazumiņa, kas man tika atņemts iepriekš. Tā mazumiņa dēļ ap mani ir bieza siena, kura nelaiž man klāt nevienu. Tā siena mani aizsargā, bet padara arī nelaimīgu. Es palieku viena ar savām problēmām, kuras nevēlos risināt. Bet trešā doma stāsta, ka man jābeidz čīkstēt kā vecām durvīm, jāieeļļo sevi un jāatgriežas dzīvē. Rīt būs jau atkal pirmdiena, visticamāk tā atkal būs burvīga diena tukšajā mūzikas skolā, manā iemīļotajā klasītē nr15. Atkal skanēs Hindemits, Lists un Debisī. Atkal spēku izsīkumā pakritīšu uz grīdas. Kā vienmēr manas plaušas pārpildīs cigarešu dūmi, bet galvu pārbāzīs sarunas ar Lindu. Jau atkal es centīšos visu aizmirst mūzikā, būt skolā tik ilgi līdz mani izmet ārā. Es aizmirsīšu visu, kas mani nomoka atrodoties mājās, es atļaušu sev būt pašai. Savus pārdzīvojumus izlikšu mūzikā, savas priekus izstāstīšu Lindai.