Vakaram tuvojoties, manas rokas sāk kļūt ar vien mīkstākas un slābanākas, bet sirdī ir pilns ar patiesu prieku. Neatceros, kad vēl pēdējo reizi jutos tik.. tik.. tik iemīlējusies tajā, ko daru! es spēlēju, un asaras rit pār vaigiem par to cik debešķīga ir šī mūzika, sāp sirds par to, ka nevaru to tik skaisti nospēlēt.. tik.. tik.. tik maz jau vajag tai laimei. un šoreiz es pat nejūtos tik slikti kā parasti tādēļ, ka neklausu skolotāju. man šķiet, ja, ja gribēšu tad kalnus gāzīšu, pārpeldēšu okeānus un visbeidzot sasniegšu savu mērķi, lai cik nesassniedzams tas nešķistu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru