Šovakar atcerējossavasapmātības pirms gadiem trīs. Tik slimi.. Dzīve ar rozā brillēm patiesībā ir taču tik sasodīti smaga, jo neredzi otru cilvēku patiesībā un arī savu rīcību nespēj vērtēt neadekvāti. Un ticība tam, ka tā patiešām ir tā lielā un vienīgā mīlestība. Ak, cik gan es biju naiva.
Bet šodiena.. Nu tāda vilšanās neliela. Tik ļoti cerēju, ka manas klavieres beidzondt tiks noskaņotas, bet tā jau ir, ka ar pirmo reizi viņš neieradīsies. Un būs atkal jāpierod pie tā, ka jāiet uz stundām, un arī žetonvakrs prasīs savu, un un un. Aj. Par harmoniju domāšu pirmdien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru