Par kultūru.

un kā būtu, ja nogrieztu to pašu vienu budžeta vienu, kas vispār ir? nu jā, ja neskartu tas mani, tad varbūt būtu smieklīgi, bettomēr nē.
Nē nu es nesaprotu ar kuru galu domā valdība. Nu tās ir šausmas, kas pašlaik notiek. Tā vnk nedrīkst izrīkoties ar cilvēkiem.
Bet lai nu kā,  man pagaidām ir prieks, ka viss notiek un lietas kustās uz priekšu. Ir vismaz kkāda stabilitātes sajūta brīdī, kad stabilitātes nav nemaz.
bet prieciņš par to, ka šovakar esmu jauki pastrādājusi - izdarīts gan patiesībā ir pilnīgi nekas, bet es vismaz centos, un tas taču ir pats svarīgākais, vai ne?

Šodien dzīvojos Taktakišvili pasaulītē. 2dien mēģinājums pirmais - jāsāk beidzot mācīties. bet uz tā fona vēl nākamā nedēļa vienalga izskatās ļoti šausmīga. tik daudz darāmā, bet tik maz laika, bet zinu, ka vienalga viss būs labi - kā jau vienmēr tas tā ir bijis, tādēļ nav vērts par to vispār satraukties.
un šovakar atkal kārtējā lieliskā hokeja spēlē - nevaldāmas emocijas, nekontrolējams prieks. puiši tādi malači!

Aija Dimza ieguva balvu nominācijā Gada mūziķis. Viņa uzskata, ka balva ir loģisks rezultāts ieguldītajam darbam, tomēr neslēpj, ka ir ļoti patīkami justies novērtētai. Aijasprāt, šī balva uzliek arī pienākumus -  nedrīkst atslābināties un ir jādarbojas vēl cītīgāk. Kad jautāju, kāda loma Aijas dzīvē ir mūzikai, viņa atbild īsi: „Mūzika ir mana dzīve.” Un kā nu ne, pēc vidusskolas beigšanas viņa plāno iestāties Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, lai kļūtu par pūtēju orķestra diriģenti. Kaut arī Aija kopā ar orķestri ir izcīnījusi vairākas godalgotas vietas dažādos konkursos, kā lielāko panākumu viņa min iespēju darīt to, kas tiešām patīk. Dziesmu svētki, kopības sajūta kolektīvā , kad viens ir par visiem, un visi  – par vienu. „Ne visu var novērtēt pēc medaļām, ” Aija piebilst.

Lielum lailais paldies Anetei par visām jaukajām intervijām.
/no jvg.lv/

Es saprotu to, ka neko nezinu. Tik daudz dažādu domu galvā. Laika nav. Pa šīm dienām jāpabeidz mana ģeniālā proza, kas pat vairs nešķiet kā proza, bet tikai mistisks vārdu mistrojums..
Bet.. Vai tiešām vēlme mainīt pedagogu ir kaut kas neparasts vai dīvains? Vai tas ir tāds lēmums, kuru cilvēks nevar pieņemt pats? Nu, dīvains man tas skolotājs. Taču ir tik ļoti labi redzēt to, ka viņš tomēr laikam saprot manu izvēli. Ir tik liels prieks, ka viss ir mainījies. Tik patīkami redzēt, ka tagad tam, ko daru ir jēga un labums man pašai!
Tik milzīgs paldies Skolotājam!

If you stay I would even wait all night

Šovakar atcerējossavasapmātības pirms gadiem trīs. Tik slimi.. Dzīve ar rozā brillēm patiesībā ir taču tik sasodīti smaga, jo neredzi otru cilvēku patiesībā un arī savu rīcību nespēj vērtēt neadekvāti. Un ticība tam, ka tā patiešām ir tā lielā un vienīgā mīlestība. Ak, cik gan es biju naiva.
Bet šodiena.. Nu tāda vilšanās neliela. Tik ļoti cerēju, ka manas klavieres beidzondt tiks noskaņotas, bet tā jau ir, ka ar pirmo reizi viņš neieradīsies. Un būs atkal jāpierod pie tā, ka jāiet uz stundām, un arī žetonvakrs prasīs savu, un un un. Aj. Par harmoniju domāšu pirmdien.

gara, gara diena.

Dienas iesākumam angļu valodas eksāmena modelēšana nebija pārāk jauka un mīlīga, bet diena turpinājās tīri labi. Izdomājām scenāriju žetonvakara priekšnesumam. diemžēl nebūs cepta lāča, bet cerams, ka būs pietiekami smieklīgi un interesanti.
ZPD lasījumi skolā. žēl, ka nesanāca dzirdēt vairāk, bet, godīgi sakot, neko pārāk interesantu un aizraujošu nedzirdēju, bet tas laikam tāpēc, ka nebiju uz sākumu. un šodien tā pa īstam palika bail no RTU konkursa. nu patiešām. makets jua tagad uzdzen šausmas.
un un un vēl jāraksta projekts par Listu, un jāsadomā, kur dabūt ūdeņraža peroksīdu, un un un... man beidzot derētu iemācīties diriģēt. un spēlēt klavieres un arī flautu. bet es laikam pārāk daudz gribu.
bet šovakar patiesībā bija kārtējais jaukais orķestra mēģinājums. man tomēr tik ļoti tie savi pūtējiņi. (love)

sarkanā zolīte

ahhh. raibu raibā diena.
"Balsīs" kkādi 45 punkti, Ozolnieki jau gaida.
Taču, ja kāds pumpurnieks atrod aktu zālē tādu jauku ercena dūzi, tad es piesakos to savākt. mans zolītes komplekts ļoti ilgojas pēc sava brāļa.
un rītdienas angļu valodā - četri divnieciņa jauki lidos. kas gan var būt jaukāks?

no prozas par dzīvi, par vasaru, par mūziku, par visu.

Tātad, es nolēmu parādīt Jums vienu daļu no sava topoša prozas darba. Darbs ir tāda kā dienasgrāmata, kura sevī iekļauj kādas meitenes dzīvi. Šī meitene - daļēji tā esmu es pati, bet no otras puses - man pilnīgi diametrāli pretējs cilvēks. Realitāte + fantāzija. Necentīsimies nošķirt šīs divas daļas, bet vairāk centīsimies saprast to, kas notiek.
tātad - 2010. gada augusts.

Laiks skrien vēja spārniem. Tas aizdejo prom visus pārdzīvojumus un šaubas, bet atnes vietā pavisam jaunus.. Es tagad nezinu, ko darīt tālāk, jo jūtos pavisam bezpalīdzīga kā no laivas izmesta. Tas ir tik dīvaini, jo vairs nejūtu pamatu zem kājām, ka visu šo laiku man ir bijis. Tāda sajūta, ka mana iekšējā pasaule jūk un brūk mazos gabaliņos, neatstājot aiz sevis neko. Nē, meloju pati sev. Tā atstāj aiz sevis sāpes, tukšumu un vienaldzību.

Vēl pat nav sācies skolas laiks, kad jau esmu uzcēlusi sev apkārt ļoti garu un biezu vienaldzības mūri, kas cenšas mani pasargāt. Jautāsi no kā pasargāt? Pasargāt no Viņa. No Viņa radītajām ciešanām un sāpēm. Jā, protams, tas laiks bija neaprakstāmi brīnišķīgs, tās emocijas bija neatkārtojamas, bet tik pēkšņi, aizejot no manas dzīves, viņš atstāja ārkārtīgi dziļas rētas manā pasaulē. Ikkatrs solis man atgādina par Viņu. Par to visu skaisto, kas ir bijis es sarakstītu dziesmu, bet nespētu to nodziedāt, jo emocijas valdītu pār mani. Es sarakstītu lugu par visu, kas bijis, bet nespētu noskatīties izrādi, jo redzēt sevi no malas man būtu bail. Es uzrakstītu simfoniju. To es pat noklausītos, jo saklausītu, ko jaunu un nebijušu. Ieklausītos sevī no kādas citas puses. Šis laiks tiešām ir bijis kā ļoti dažāda simfonija. Tā iekļāva sevī gan dzīvespriecīgu 1. daļu, gan sapņu pilnu 2. daļu, bet 3. daļa gan bija dramatiskuma pilna. To man būtu grūti noklausīties. Es palūgtu to noklausīties kādu citu, lai viņš pastāsta, ko ir dzirdējis. Es sev paņemtu tikai to, kas man patiktu. Paliekot uz šādas muzikālas nots, es labprāt dotos gulēt, bet pa galvu maisās visādas domas, kuras neļauj tās neuzklausīt. Tā pirmā doma saka, ka nespēju sevi pieņemt tādu kāda esmu. Es varētu piekrist, jo spēju sevi saprast tikai caur mūziku, jo mūzikā viss šķiet savādāks. Bet es nezinu kādu vēlos sevi redzēt. Skaistu? Gudru? Talantīgu? Par to visu būtu vienalga. Es tikai gribētu redzēt sevi laimīgu un klausīties tikai savas simfonijas 1. un 2. daļu. Otrā doma saka, ka esmu jau laimīga, ka man ir viss, ko man vajag. Bet vai tā ir? Varbūt... man tikai pietrūkst tikai tā mazumiņa, kas man tika atņemts iepriekš. Tā mazumiņa dēļ ap mani ir bieza siena, kura nelaiž man klāt nevienu. Tā siena mani aizsargā, bet padara arī nelaimīgu. Es palieku viena ar savām problēmām, kuras nevēlos risināt. Bet trešā doma stāsta, ka man jābeidz čīkstēt kā vecām durvīm, jāieeļļo sevi un jāatgriežas dzīvē. Rīt būs jau atkal pirmdiena, visticamāk tā atkal būs burvīga diena tukšajā mūzikas skolā, manā iemīļotajā klasītē nr15. Atkal skanēs Hindemits, Lists un Debisī. Atkal spēku izsīkumā pakritīšu uz grīdas. Kā vienmēr manas plaušas pārpildīs cigarešu dūmi, bet galvu pārbāzīs sarunas ar Lindu. Jau atkal es centīšos visu aizmirst mūzikā, būt skolā tik ilgi līdz mani izmet ārā. Es aizmirsīšu visu, kas mani nomoka atrodoties mājās, es atļaušu sev būt pašai. Savus pārdzīvojumus izlikšu mūzikā, savas priekus izstāstīšu Lindai.

Prieki, kas mijas ar negācijām.

Tātad. Vēljoprojām neesmu pilnībā aptvērusi ka Alfa con Fuoco tiešām dosies uz RTU finālu, ka tas tiešām ir izdevies. Un rīt jau būs Balsis, un pēc tam varbūt man atkal parādīsies ēšanas starpbrīži skolā, bet galvā vēl ir cerības par festivālu Krakovā. un un un...

un šodien bija matemātikas eksāmena modelēšana, and I have no idea, kas notiks maija beigās.

bet ziniet? man ir smagi apnikušas manā virzienā raidītās negācijas. kāpēc? tāpēc, ka to visu klausoties varētu padomāt, ka es neko nedaru, ka man nav savu mērķu un sapņu.  Ja es gribu tikai kādam palīdzēt, vai tādēļ ir mani jāsauc par nekauņu?

Laikam tomēr esmu godkārīga un vēlos, lai kāds mani paslavē par to, kas ir labs, nevis tikai bāž acīs visu slikto. Tomēr ir patīkami dzirdēt arī labus vārdus par to, kas notiek.

Tādēļ cerēšu, ka manas ģeniālās  instrumentācijās izpelnīsies arī kādu labu vārdu, bet, ja nē, tadbūs iemesls teikt kā Bokserim no Dž. Orvela "Dzivnieku fermas" - "Es strādāšu vēl centīgāk!"

Ar sajūtām.

Vakaram tuvojoties, manas rokas sāk kļūt ar vien mīkstākas un slābanākas, bet sirdī ir pilns ar patiesu prieku. Neatceros, kad vēl pēdējo reizi jutos tik.. tik.. tik iemīlējusies tajā, ko daru! es spēlēju, un asaras rit pār vaigiem par to cik debešķīga ir šī mūzika, sāp sirds par to, ka nevaru to tik skaisti nospēlēt.. tik.. tik.. tik maz jau vajag tai laimei. un šoreiz es pat nejūtos tik slikti kā parasti tādēļ, ka neklausu skolotāju. man šķiet, ja, ja gribēšu tad kalnus gāzīšu, pārpeldēšu okeānus un visbeidzot sasniegšu savu mērķi, lai cik nesassniedzams tas nešķistu.

 

 

pa mierīgo ar zupiņu.

Karsta vanna un silta knorr sēņu zupiņa pēc tam. Kas vēl ir vajadzīgs ideālam vakaram?

Zinu, ko man vajag. Es jūtu, ka šis būs pavisam ideāli piemērots vakars, lai izpildītu harmoniju? Vai ne? Un tad es atkal varēšu 2dien jau iet konsultēties par visādām nejēdzīgām lietām mājasdarbā un justies lepna par sevi, ka esmu sākusi darīt lietas tik laicīgi!

Buono sera!

Nu tādad, mani mīlīši. Es klīdu pa internetu un nolēmu, ka man vaajg savu blogu. Visticamāk, ka šeit nekā interesanta nebūs, kā tikai stāstiņi par to, kā man iet, un ko es daru.

iesākumam - šodiena ir tik ļoti mierīga. kā senos laikos es spēlēju klavieres, daudz, daudz, daudz klaviermūzikas šodienai. mans mīgiīļais Bēthovens, Skrjabins un Ivanovs. tik pagalam jauki un skanīgi. tā patiešām ir mana recepte ideāli harmoniskai dienai.

Ik pa laikam skan jaunais JVLMA disks, brīnišķīgās klavieru skaņas izdod arī Šopēna disks, bet mājasdarbs CityLife gan nav laikam paredzēts man.