grāmatiņa zaļā, zolīte ašā.

yey! šodien beidzot tiku pie savas sekmju grāmatiņas, un pat nejūtos galīgi dumja!
flauta - 7 (jā, jā. nokaunos un apsolos turmpāk spēlēt vairāk)
solfedžo - 6 (dažiem vnk nav dots)
harmonija - 8 (samērā vidējs prieciņš)
mūzikas literatūra - 7 (laikam vajadzēja rakstīt visus kd, un spēlēt tēmas)
klavieres - 8 (ir, ir prieks. Bēthovens tika izmocīts un beigās nospēlēts)
kolektīvā mūzicēšana jeb orķestris - 9 (par ko? par to, ka negāju uz mēģinājumie intem? :D)
kameransamblis - 8 (laikam sadalīja brālīgi tās abas eksāmenu atzīmes, jo eksāmenā ielikts ir 9)

jūtos gandŗiz vai gudra. bet Pats intensīvākais darbs vēl tikai sāksies!
 
bet pats labākais bija pēc grāmatiņas saņemšanas.
ZOLĪTE ar Dubru! izdevās apspēlēt, bet žēl, ka tās partijas bija tik ļoti maz. Bet bija!!
Un Svena izgājiens (vai varbūt ienāciens) bija ģeniāls! "Rihards spēlē kārtis", bet tagad iztēlojies to tādā paipuisīša balstiņā, kurš sūdzas mammai, un tajā brīdī ienāk "mamma" Štrause, kura sāk lasīt leksiciju par kāršu spēlēšanu, bet labi gan, ka Dubra ir tāds lecīgs. :D

;[

brīdī, kad ir sajūta, ka visi pasaules ceļi nogriežās no manis, atliek tikai smaidīt, jo tās ir labākās zāles.
Visas šīs netaisnības, sāpīgas aiziešanas, skumjas.
Padomāsim dažreiz par to, vai tiešām aiz smaida slēpjas prieks. Varbūt tā ir tikai maska, ko uzliekam, lai neko nejautātu?
Jā, man ir skumji, bet tas viss laikam pieder pie lietas, jo šis laiks.. Jā, tas ir aiziešanas laiks. Pārmaiņas. Pieķeršanās cilvēkiem, nevēlēšanās aiziet!
Paldies visiem, kas šos 12 gadus padarīja tika jaukus un sirsnības, jautrības, atklātības, noslēpumainības, sarunu un intrigu pilnus!
Un 11 gadi mūzikas skolā.. Nezinu vai tas ir daudz vai maz, bet ir ļoti, ļoti skumji...

Izlaidums. Vai mans? Tikai māņi, nekas vairāk.

Es apbrīnoju to, cik ātri pieķeros cilvēkiem. Tiešām. Un šodien ir patiešām skumīgi. Tā ļoti. Uzdāvināju skolotājam vīnu, kuru es ļoti ilgi izvēlējos, ceru, ka ir labs, jo viņš dzer tikai labu vīnu. Bet vīns jau būtu tas mazākais. Kartiņa. Šķiet, ka tiešām patika. Es centos, bet tik tiešām - tā kartiņa bija par mazu, lai pateiktu visu, bet tā laikam ir, ka visu nekad nepateiks. Un vēljoprojām vajag zolīti. Patiešām vajag. Un arī tā jauki vēl parunājos šodien. Nu, kā jau parasti.
Bet man apnika šodien visiem stāstīt to, ko es izdariju ar roku. Nu jā, sāp. Un? Ir daudz muļķu pasaulē, kuri nedomā, ko dara. Nožēlojami. Bet vainot vairs nav ko, un roka čupā ir man. Ceru, ka viss ātri būs labi, bet nekad neko nevar zināt. Un rengenologa ziņojums ir patiešām jauks. Ļoti, ļoti labi, ka tā.
Un mani jau divas reizes šodien apsveica ar skolas beigšanu - vai tiešām jau pabeidzu? Vai tiešām citiem škiet, ka esmu jau prom pavisam? Nē. Es vēl nekur neesmu aizgājusi. Ceru, ka aiziešu, bet vēl esmu, jā. Bija šodien tā nelielā, skumīgā absolventa sajūtiņa, ka es aizeju, lai neatnāktu atpakaļ, bet tas laikam ir normāli. Nespēju pierast. Bet ar laiku...

23

šodien sajutos kā senajos laikos mūzikas skolā. jauka saruna 23. klasītē, bet ziniet? tagad es vēl vairāk gribu prom. man nevajag tās visas nolāpītās intrigas un nespēju pateikt visu acīs. nu, nevajag man to.

tagad daudzi negrib, lai studēju JVLMA, bet vai viņi leposies ar mani, kad būšu kļuvusi par Latvijā atzītu diriģenti?

Aj.. Ir tik patīkami dzirdēt, ka skolotājs tic tam, ka es varu izsisties un to izdarīt. Jo, kā izrādās, lecīgums ir arī laba īpašība, jo tā palīdz veiksmīgi tikt tālāk brīžam.

Vai ziniet? Varbūt es sāku saprast, kāpēc pedagogiem ir no manis bail. Es vienkārši neļaušu kāpt sev uz galvas un pateikšu, ko domāju. Es cīnīšos par savu viedokli.

Pēdējā! Vai tiešām pēdējā? Lūdzu, NĒ!!!

Ir tik sasodīti dīvaina sajūta. Ziniet? Man šodien bija pēdējā harmonijas stunda pie mana brīnišķīgā skolotāja!. Nē, tomēr - Skolotāja. Jā, ar ar lielo burtu. Es nespēju iedomāties, ka man vairs nebūs jāstreso visu iepriekšējo vakaru, ka no rīta, mācoties mājasdarbu, nepiededzināšu pankūkas [jā, šorīt es tā izdarīju], un man vairs nebūs iespēja izdomāt tizlus attaisnojumus tam, kāpēc es neesmu iemācījusies, nu, piemēram, tādu, ka esmu tizla un stulba. Tas vairs nederēs. Ir tik, tik sasodīti skumji patiesībā.

Un tagad vienkārši varētu atcerēties visus tos burvīgos jokus, ko ir teicis, visas nežēlīgi sarkastiskās piezīmes, ļaunos jociņus, un visbrīnišķīgākos komplimentus. Nu, tik tiešām! "Tu esi pārāk gudra, lai būtu blonda!" Jā. Tā tik tiešām viņš man reiz pateica. Ak! Un viņam vienkārši riebjas tās stulbās blondīnes, un viņš necieš ejošu runu, kā arī to, ka cilvēki nezina, kad ir jālieto "kad" un kad "ka". Un viņš vēljoprojām ir parādā zolītes partiju ar meitenēm. Un viņš dzer tikai vīnu. Un šodien viņš jutās kā laukos. Varbūt pēdējā stunda bija kaut nedaudz īpaša.
Un es atceros to, kā līdu zem galda, jo man bija bail, bet viņš par mani smējās, un atceros to, kā viņš man gribēja mest ar koka kluci. Un, vai tiešām man nebūs iespēja sagaidīt to brīdi, kad viņš mani nosauc abos vārdos? Ir skumji. Ļoti..

Es gāju ārā no klases ar tekstu: "Tad jau jācer, ka es septembrī šeit neatgriezīšos!", bet varbūt tomēr būtu vērts? Bet bija patīkami dzirdēt atbildi: "Nu tad to arī Tev novēlu!"

Paldies, Skolotāj! Paldies. Es zinu, ka Jūs šo noteikti nelasāt, bet šīs visas stundas noteikti atcerēšos ar vislielāko prieku. Un paldies, ka tieši Jūs vienmēr domājāt, ko iesākt ar manis savārītajām nepatikšanām.

Paldies, Skolotāj Dubra!

Vecums nenāk viens!
Smiltis birst no visām maliņām, viss žņirkst, pilna galva ar smiltīm, un tā jautri, jā. Harmoniju nespēju šovakar mācīties, tiešām nespēju. Zinu, ka vajag, bet ko izdarīt? ceru uz rītdienu, ļoti. :D
Un es nekādīgi nevarēju izlemt, ko gribu ēst. Un tad nu visbeidzot es sapratu - šobrīd mirst lašmaizītes! un pat atradās citroniņš!

flautklavieres.floridānis.

Šodien pavisam, pavisam interesanta diena.
Iepazinos ar kādu puisi no Floridas, kurš kafejnīcā uzsauca dzērienu, papriecājos par to, cik jauki viņš spēlē klavieres, bet ko gan man vēl vajag, ja vien viņš spēlē klavieres? Noklausījāmies koncertu mūzikas skolā, tad kopā ar viņa draugiem (puiši no Beļģijas un Izraēlas) pasēdējām kafejnīcā uz Jomas ielas, skatījos, kā Toms pamazām piedzeras no Sakē, Mojito un vēl sazin kā tur. ;D
Bet jā.. Interesanti. :)