mācos aiz smaida noslēpt asaras. tā jau laikam tiešām ir, ka šajā pasaulē nevar cilvēks atļauties parādīt savas emocijas un jūtas, jo kāds to noteikti izmantos pret tevi pašu.
skumji, jo man tas viss škita tīrāks un patiesāks nekā izrādījās. es smagi vīlusies. un jā.. Ja Tu jautā vai esmu apvainojusies? Nē, neesmu, tikai pamazām norobežojusies un ieslēgusies sevi, jo tā ir vieglāk. Es nezinu, ko es daru tik ļoti nepareizi, bet tomēr zinu un, galvenais, ka jūtu, esmu uz pareizā ceļa. Varbūt, ka vainīga ir mana pusaudžu (pusmūža) krīze, bet tomēr ir skumji, ka viss notiek, kā tas notiek. Nezinu vai gribu, lai kkas mainās, bet gribu tikai godīgu attieksmi. Pasaki, lūdzu, man acīs, ko domā, nevis kkur aiz stūra.
Arī man ir daudz nācies vilties cilvēkos, viņu rīcībā, bet manās acīs tādi cilvēki kā tu un jebkura cita personība nekad nebūs tāda, ka savā sejā es viņus redzēšu kā nožēlojamus, tādus, kuri izgāž savas emocijas tikai parādot to, ka tu tā vari. Varbū es nedaudz ne pa tēmu, bet tā ir. Un tu vienmēr vari griezties pie manis. Zinu, ka tev nav īpaša iemesla to darīt, bet nu... tu zini, ka man vienmēr prieks sadarboties, arī tīri garīgi. :)
AtbildētDzēst