Un jo vairāk es domāju, jo skumjāk man paliek...

Sapratu to, ka visu palaižu garām, kas notiek. Es neko nepamanu. Es visu pamanu tikai tad, kad viss jau ir beidzies. Patiesībā tik ļoti skumji, jo vairs nav laika izbaudīt mirkli. Ir tikai steiga un stress. Es gribētu kaut ko mainīt, bet ir jau par vēlu. Vairs nav kad un ko. Es tikai kā uzzināju, ka nākamnedēļ ir brīvlaiks. Pa kuru laiku? Kā tas pienāca? Ko es atkal palaidu garām? It kā tikai pāris mēnešus savas dzīves, bet tā jau paiet viss laiks, un tūdaļ es attapšos ar sirmu galvu. Es negribu domāt, bet domas mani nepamet.