Nedaudz aizkavējusies man tā krīze, bet ko lai dara? Pēc apgalvojuma par krīzi, protams, seko jautājums par to, cik tad man īsti ir gadi, bet kāda starpība? Mūžam bērna prātā. Un tiešām jāsāk beidzot mācīties, savādāk vēl pati noticēšu šīs krīzes reālai esamībai. Bet vai tas būtu slikts? Viss taču kādreiz ir jāizdzīvo. Bet šis nenormālais, akūtais laika trūkums sāk par sevi manīt, jo parādi sāk iekrāties tik šausmīgi, ka nezinu vairs kur likties.
Bet šodien ļoti, ļoti, ļoti nošokējos par to, ka mana proza kādam šķiet interesanta un saistoša. Sāk rasties sajūta, ka cilvēkiem tiešām ir problēmas ar gaumi, bet lai jau... Taču ,pašai pārlasot šo darbu, atceros tik daudz sen neizjustas sajūtas, emocijas. Žēl, ka mēs visi tik ātri izaugam. Tādēļ vien būtu labi atkal izdzīvot šo pusaudžu krīzi, lai saprastu to, ka patiesībā no mums nekas nebija atkarīgs, mēs bijām absolūti brīvi, lai cik ļoti mums tā nešķita.
Atdodiet manus 14!!!
Labāk piedzīvot pusaudžu krīzi tagad nekā vēl vēlāk ;D
AtbildētDzēst