Šodien nolēmu uz stundām neiet. Nu, kā jau parasti, jo taču atrodaskāds iemesls, to nedarīt. Bet man patīk. :) Un šodien sāku pildīt jau harmonijas mājasdarbu. Par vienu mierinājumu vieglākā puse ir iemācīta, bet lielākās šausmas sāksies rīt pēcpusdienā. :D būs pavisam jautri.
un tāds neliels prieciņš par Valrnerīti. tomēr kko atceros vēl par spīti tam, ka mācījusies nebiju. Tradīcija noturēta, un visos trīs gados Valtnerītī tomēr pie godalgām esmu tikusi! (uzsitu pati sev pa plecu)
Un un, parādās jau neliels satraukums par Krakovu, jo tas taču ir jau nākamnedēļ.
Nu tas laiks tik sasodīti ātri skrien. Šausmas!
Bet..
Kā jau vienmēr - ar dziesmu sirdī!

emocijas, prieks, laime, sajūsma!

Prieks, prieks, prieks!
Jau otro gadu mēs to paveicām, un es tik ļoti, ļoti lepojos ar mums visiem! Nu tādi malači esam!
Protams, vienmēr var labāk, bet tādēļ ir vēl rezervē tie pieci punktiņi, pēc kuriem tiekties nākamajos gados! :)

Un jo vairāk es domāju, jo skumjāk man paliek...

Sapratu to, ka visu palaižu garām, kas notiek. Es neko nepamanu. Es visu pamanu tikai tad, kad viss jau ir beidzies. Patiesībā tik ļoti skumji, jo vairs nav laika izbaudīt mirkli. Ir tikai steiga un stress. Es gribētu kaut ko mainīt, bet ir jau par vēlu. Vairs nav kad un ko. Es tikai kā uzzināju, ka nākamnedēļ ir brīvlaiks. Pa kuru laiku? Kā tas pienāca? Ko es atkal palaidu garām? It kā tikai pāris mēnešus savas dzīves, bet tā jau paiet viss laiks, un tūdaļ es attapšos ar sirmu galvu. Es negribu domāt, bet domas mani nepamet.

Un par manu labāko draugu kļūst spilvens.
Pēdējā laikā esmu palikusi tik ļoti jūtīga pret visu. Nezinu, kas notiek, bet man tas nepatīk.
Varbūt beidzot ir pienācis tas brīdis, kad ir par daudz?

Šodien tik tiešām beidzot pabeidzām ZPD plākātu! prieks, prieks, prieks! Un tiešām nespēju noticēt, ka beidzot šī nedēļa tuvojas noslēgumam, un viss sāk izskatīties arvien cerīgāk. es nezinu, kas mūs sagaida 6dien, bet vairs nav bail. ir prieks par labi padarītu darbu un ticība, ka vissbūs labi. Un svinēt taču varēs jebkurā gadījumā - tas taču ir 12. marts!
Un arī spēlēšanas lietas šonedēļ ir cauri. Ir taču tā forši vnk random izlaist trīs rindiņas? Nu, man jau arī patīk. :D
Un ir varianti, ko vilkt uz rītdienas žetonvakaru? Cik ļoti man nepatīk tādi pasākumi, jo nekad nezinu, ko vilkt. Nu, šausmīgi.

Vilšanās.

mācos aiz smaida noslēpt asaras. tā jau laikam tiešām ir, ka šajā pasaulē nevar cilvēks atļauties parādīt savas emocijas un jūtas, jo kāds to noteikti izmantos pret tevi pašu.
skumji, jo man tas viss škita tīrāks un patiesāks nekā izrādījās. es smagi vīlusies. un jā.. Ja Tu jautā vai esmu apvainojusies? Nē, neesmu, tikai pamazām norobežojusies un ieslēgusies sevi, jo tā ir vieglāk. Es nezinu, ko es daru tik ļoti nepareizi, bet tomēr zinu un, galvenais, ka jūtu, esmu uz pareizā ceļa. Varbūt, ka vainīga ir mana pusaudžu (pusmūža) krīze, bet tomēr ir skumji, ka viss notiek, kā tas notiek. Nezinu vai gribu, lai kkas mainās, bet gribu tikai godīgu attieksmi. Pasaki, lūdzu, man acīs, ko domā, nevis kkur aiz stūra.

šodien esmu nikna. uz sevi? laikam jau nē, jo, ja cilvēks neiemācās, tad tam ir dažādi iemesli, bet, ja otrs cilvēks atļaujas nerēķināties ar citiem un vnk kko dara uz labu laimi, tad gan vairs nav forši.
jā. šodien esmu nikna uz Endiju. es jau saprotu, ka viņam gribās kameransablī foršu trio, bet pirms kādam dod mācīties notis, varētu painteresēties vai būs arī kāda flauta, kas to spēlēs. esmu reāli neapmierināta, jo tā jau neesošajā laikā būs vēl jāmācās vēlviens kamernieks. cik forši!

beidzot mājiņās

Jau trešo dienu pēc kārtas īsti neesmu bijusi mājās, tikai tik cik naktī un tas arī viss. Un es jūtos tik ļoti pārgurusi. Vairāk jau patiesībā emocionāli cik fiziskais nogurums liek par sevi. Galīgi nav viegli, bet viss notiek.

Un šodien patiesībā bija sasodīti jauka. Sākot ar visu superjauki agro celšanos, došanos uz ansambļa mēģinājumu 7.15, braukšana uz Vircavu, Daudz baltu dieniņu dziedāšana un svinības. Bet laikam to visu tomēr pārspēl līšana zem galda uz ceļiem, cerot, ka uz mani nekliegs un nesitīs mani. Un pat kaut kā izdevās. Nu ir viņš jauks skolotājs. Lai cik ļoti bija bail, lai cik ļoti bija kauns par sevi, bet tomēr tas viss ir tik jauki. Un ar visu pusaudžu krīzi, kura, kā šodien izrādījās, patiesībā ir pusmūža krīze, es tomēr tieku gana labi galā.

Un šodien sajutos ļoti varena un lepna par sevi, jo esmu pacentusies uzrakstīt Listiņu. :)

Mans pirmais HTML. priecājaties bērni!

Lieldienas

> Autors nezināms

Lieldienās, lai saule silda,

Olas tavu punci pilda,

Kad no šūpolēm būs miers,

Kārosies jau Jāņu siers.
Varbūt nekodīs
odi, ja esi
šūpojies.

Tik ļoti nogurusi, bet laimīga. Man JVLMA tiik ļoti patīk. Nu tik tiešām. Tik ļoti, ļoti, ļoti...
Ah. Es aizveros un eju mācīties ķīmiju.

Pusaudžu vecuma krīze.

Nedaudz aizkavējusies man tā krīze, bet ko lai dara? Pēc apgalvojuma par krīzi, protams, seko jautājums par to, cik tad man īsti ir gadi, bet kāda starpība? Mūžam bērna prātā. Un tiešām jāsāk beidzot mācīties, savādāk vēl pati noticēšu šīs krīzes reālai esamībai. Bet vai tas būtu slikts? Viss taču kādreiz ir jāizdzīvo. Bet šis nenormālais, akūtais laika trūkums sāk par sevi manīt, jo parādi sāk iekrāties tik šausmīgi, ka nezinu vairs kur likties.
Bet šodien ļoti, ļoti, ļoti nošokējos par to, ka mana proza kādam šķiet interesanta un saistoša. Sāk rasties sajūta, ka cilvēkiem tiešām ir problēmas ar gaumi, bet lai jau... Taču ,pašai pārlasot šo darbu, atceros tik daudz sen neizjustas sajūtas, emocijas. Žēl, ka mēs visi tik ātri izaugam. Tādēļ vien būtu labi atkal izdzīvot šo pusaudžu krīzi, lai saprastu to, ka patiesībā no mums nekas nebija atkarīgs, mēs bijām absolūti brīvi, lai cik ļoti mums tā nešķita.
Atdodiet manus 14!!!