anaļiže nr3

Ir pārāk bezpersonska un neradoša, ka helean to nevēlas publicēt.
Toties es vienu vakaru jutos kā Mocarts.

novembris ar visām no tā izrietošām sekām!

Klāt ir novembra svētku nedēļa un seju nepārtraukti rotā smaids! Kāpēc? Es nezinu. Pirmo reizi mūžā biju krastmalā nolikt svecītes. Paldies pašam foršākajam korim par klātbūšanu šajā mirklī. Manu mēteli rotā sarkanbaltsarkana lentīte, un seju rotā smaids.
Jā es tiešām esmu laimīga pašlaik.
Jā, es tiešām eju prom no universitātes. Lai cik dīviani tas nebūtu - pirms  pāris gadiem ķīmija bija visa mana dzīve, bet tagad. Nē, tagad es to nespēju mācīties. Varat mani saukt par lupatu, mīksto vai vēl sazin ko, bet es nespēju. Un nejau tādēļ, ka būtu grūti. No grūtībām es nebaidos. Bet tādēļ, ka es nespēju noskatīties tajā laika ritējumā, kas aiziet, paņemot sev līdzi manu laiku, kuru es varētu tērēt citādāk. Jā, esmu izlepusi, un vēlos darīt to, kas ir mans.

Bet šim vakaram karsta pērļu vanna ar eikalipta ekstraktu. Apvienoju kopā divas problēmas - sāpoša mugura un mūžīgās balss problēmas.

anaļiže nr2

                Pasaulē vienmēr ir bijuši dažādi konflikti, kas traucē mierīgi dzīvot. Kari, politiski strīdi, nesaprašanās. Vai tam ir kāda jēga? Brīžam šķiet, ka pasaulē ir sadalīta divās daļās – miers un piedošana vai strīdu pasaule. Kurā pusē nostāties? Atbilde it kā šķiet, ka ir uz mēles jau, bet vai tiešām visi izvēlas to pirmo? Diemžēl nē, jo tad nebūtu otrās pasaules.

Šis pasaules dalījums ir tik ļoti sens, ka neviens vairs nevēlas par to domāt, jo ir vieglāk visu atstāt tā, kā tas tas ir. Orķestrāls pavadījums dzied miega dziesmu mums ausīs, lai mēs nedomātu, bet pakļautos, kamēr pārējās balsis runā. Tās mēģina mūs pārliecināt, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, piedošanai. Kādu cenu mums tas prasa? Varbūt visaugstāko. Vai viss ir jau piedots? Vai sirdī vēl ir rūgtums?

Iztēlojies.. Tikko ir beidzies karš. Tu stāvi kara lauka vidū viens pats. Neviena vairs nav. Tu esi pēdējais. Apkārt ir tavi draugi, kuri vairs necelsies. Netālu nogrand vēl nesprādzis lādiņš, un ausīs parādās tāds savāds klusums. Tu nedzirdi neko, bet džinkstoņa neļauj ne par ko domāt. Tu pamazām jūc prātā. Emociju pārplūdums ir pārāk spēcīgs, bet vai ir iespējams to pārdzīvot? Tu saproti tikai to, ka ir viens ceļš uz skaidrību – piedošana. Vai tas ir iespējams? Šī mūžīgā cīņa, kas skan ausīs uz viena augstuma nots, neļauj domāt par kaut ko citu. Nolemtības sajūta ir mokoša.  Šīs divas pasaules tagad ir satikušās vienā miesā – piedot vai nepiedot? Šķiet, ka šī ir smagākā izvēle, kāda jebkad ir bijusi. Virs vienas iekšējās balss pārklājas nākamā. Tālu fonā ir dzirdama viena vientuļa balss, kas šķiet kā glābiņš visam, bet arvien tuvāk un tuvāk uzslāņojas jaunas balsis. Šī iekšējā cīņa ir nebeidzama. Iekšējās balsis savstarpēji tiekas, bet nespēj rast atbildi. Mūžīgie konflikti ir kā disonanses, kas neļauj nomierināties. Tās uzjundī emocijas atkal un atkal. Piedot? Nepiedot? Vēljoprojām šis jautājums ir neatbildēts. Psiholoģiskais spiediens kļūst arvien spēcīgāks. Abi šie viedokļi mēģina tikties, lai rastu kopsaucēju, bet tie ir kā magnēti, kas atgrūžas. Nav kopīga risinājuma. Cilvēka sirds nav bezizmēra, tā plīsīs, ja nenāks apskaidrība. Plašie diapazoni izpleš dvēseli uz visām pusēm. Šķiet, ka tā jau ir pieredzējusi pilnīgi visu, lai nebūtu pārsteigumu. Taču pa vidu šiem diametrāli pretējiem viedokļiem skan kas vienojošs – izmisīgs palīgā sauciens. Palīdzību gaida visi, bet neviens nespēj to lūgt skaļi. Apslāpēts palīgā sauciens ir knapi dzirdams, bet ir. To sadzird abas pasaules. Piedošana saprot, ka tikai palīdzot sev un citiem, nāks  apskaidrība pār pašu, bet nepiedošana nogurst no dusmām. Tās vārās , lai cik ļoti gribētos nomierināties, bet palīgā sauciens atgādina, ka ir vēl kāds. Ir vēl kāds, kuram vēl vairāk vajag palīdzību. Lai kas notiktu.. Lai cik kluss būtu kara lauks pēc cīņas, vienmēr būs kāds, kuram daudz vairāk būs nepieciešama palīdzība nekā mums.

Pirms beigām, vēl pēdējās viedokļu disonanses, taču uzvar piedošana. Šī bija smagākā cīņa, kāda jelkad ir izcīņīta. Nav grūti doties karā, ja zini, kāda mērķa labā to dari, taču ir grūti saprast sevi un savas emocijas, jo visu laiku ir jaunas domas, viedokļi. Tu pats nepiekrīti sev, bet centrālā vēlme paliek nemainīga. Tā skan cauri visām disonansēm, lai kas notiktu. Tā tikai vairo psiholoģisko spiedienu apziņā, taču šī ir a capella cīna. Neviens nepalīdzēs. Tu esi viens šajā pasaulē, tāpēc ir jāatrod piedošana. Tīrība un skaidrība ir tas, ko vajag. Pilnīgi pietiek. Miers...

Pēc sarunas ar Intu mazajā, saulainajā basku pilsētiņā ļoti daudz ko sapratu. Varbūt arī maz, bet sapratu to, ka man ir kardināli kaut kas jāmaina. Es nedrīkstu turpināt iesāktās nejēdzības. Ir palicis varbūt vēl gads, lai kaut ko mainītu, un es ticu, ka to spēju.
Sajūtas ir ļoti dīvainas.

Pēc Spānijas mani moka nežēlīgas muguras sāpes, balss arī tāda nekāda, jūtos kā bass un vairs pat dziedāšanai neizmantoju 1. oktāvu. Mana dzīve pārcēlusies uz mazo oktāvu, un nedaudz arī uz lielo.Bet vismaz pašlaik es varu nodziedāt savu partiju Ešenvalda O Salutaris Hostia. Tas tiešām bija izaicinājums, nodziedāt to partiju - superērto tenoru diapazonu!

No rīta es mostos tāpēc, ka man sāp mugura. Forši, ne?
Bet es varu apsolīt sev, ka būs lietas, ko es tiešām mainīšu! :)