Viņa. Viņa ir enerģijas, dzīvesprieka un aktivitātes iemiesojums. Taču pilsētvidē Viņa lēnām mirst. Izmesta viena pati pilsētas centrā, Viņa klaiņo apkārt, meklējot mieru. Meklējot mieru, kura nav. Lai gan... Miers Viņai ir visapkārt, jo tik vientuļa Viņa nav jutusies vēl nekad. Tik daudz visa, bet tomēr itin nekā. Viens vienīgs tukšums apkārt.
Zemes pelēkas sejas cilvēkiem, suņu rejas, kurās var dzirdēt tikai pienākumu, bet ne prieku par iespēju apzināties savu uzdevumu, jautājuma zīmes formā salīkušas muguras, kuras tiek nestas uz priekšu maratonista cienīgā ātrumā. Tā ir steiga, vienaldzība un priecāties spējas trūkums, kas valda visapkārt. Šādā vidē Viņa pazaudē sevi, negrib redzēt nevienu. Viņa stāv Brīvības un Lāčplēša ielas krustojumā, garām pabrauc pārpildīts 21. autobuss, kurš apstājas Ģertrūdes ielas pieturā. Ārā izveļas bars.. Jā, Viņa nespēj to saukt citādāk. Nevienas personības, tikai bars, kurš ir pakļauts steigai un laika trūkumam. Šeit vairs nav Mājas, kur laiks tiek skaitīts pēc saules un bēdas un skumjas no sirds izdzēš pakšķošas lietus lāses. Šeit ir nicināma pilsēta, kura sevī pazaudē ikvienu personību, un pārvērš visu mīcāmā mīklas pikā.
Ir pagājis kāds brītiņš un Viņa jau sēž Ziedoņdārzā uz soliņa un klausās apkārt notiekošajā. Nelielu veldzi pēc visa pieredzētā sniedz orķestra skaņas, kuras sadzirdamas no pretī esošās 6. vidusskolas zāles. Jaunieši spēlē.. Tās tomēr nav mašīnu taures, signalizācijas vai luksofora pīkstēšana. Pie šādām skaņām tomēr Viņa spēj rast mieru. Ik pa laikam ir dzirdamas arī putnu dziesmas. Un te nu sāka raisīties domas par to, ko pilsēta nodara cilvēkam. Lētas reklāmas, saukļi radio un televīzijā, personību notrulināšana ar spilgtiem izsaucieniem visapkārt. Asas disonanses starp vēlmēm un iespējām iegrožo ikvienu pilsētvides iemītnieku, kurš vēlētos tapt brīvs un sadzirdēts, bet sauciens šādā biezoknī ir tik pat nemanāms kā apaļš olis pludmalē. Šie saucieni pēc brīvības pazūd kā lāzera stars dūmu mākonī. Bet Viņa tam pretosies. Miera ielas telpaugu apmaiņas punktā tiks atrasts īstenais zaļais draugs, lai dzīve šķistu košāka, koncerti Kalnciema ielā atvērs mazliet citu realitāti, bet izrādes Jaunajā Rīgas teātrī ļaus izdzīvot imagināri īstu dzīvi. Viņa mācās novērtēt un atrast to gaišo un labo, kas mīt pilsētā. Nav viegli aiz visa spilgtā un kārdinošā pamanīt mazo, pelēko patiesumu. Patiesums pilsētā pazūd, Sirsnība ir jau aizbēgusi uz klusāku un mierīgāku vietu, bet Izpalīdzīgums vēl slēpjas, lai sagaidītu to īsto brīdi, kad varētu parādīties atklātībā. Visus šos trīs labdarus šķeļ Bezkaunība, Īgnums un Nodevība. Tieši tādēļ Viņa meklē patvērumu no visiem, lai tiktu sadzirdēta pati no sevis. Šajā domu juceklī ir visgrūtāk atrast savu domu kristālspodro pavedienu, lai sāktu vērpt savu būtību.
Viņa ikdienā neklausās Stīva Reiha „City Life”, jo tas ir viņas dienas ritums, Viņa meklē iespēju noslēpties no tā visa. Meklē mazas miera oāzes pārpilnajā un aizaugušajā tuksnesī, kurš rada maldu takas, lai ceļš atdurtos tieši nekur...
