Ir pavisam auksts ziemas vakars, blakus gultai ir liela krūze ar karstu kakao, kuram pa virsu ir ļoti daudz šokolādes skaidiņu, un skan mūzika. Mūzika, kura raisa pārdomas – John Tavener – The Protecting Veil. Nevaru saprast – varbūt šī mūzika atbrīvo no domām, vai tieši otrādi – izšķetina vissīkākos domu pavedienus, kurus var atritināt tikai nedomājot. Un tieši domāšana ir tā nodarbe, kurai pašlaik neizdodas pievērsties. Galvā ir liels kamols – violeti, zaļi, dzelteni un zili pavedieni, kuriem pa vidu pavīd arī rozā, sarkana, balta un melna krāsa. Divas pēdējās krāsas cenšas nomākt visu, taču spilgtums neļauj sevi uzvarēt. Krāsas ir kā slikto sapņu ķērājs, kurš absorbē sevī slikto, lai ļautu labajam un gaišajam turpināt ceļu. Bet jau atkal manas domas ir kaut kur citur – nespēju tās noturēt pie sevis.
Un es mēģinu sakoncentrēties, jo ļoti vēlos uzrakstīt mājasdarbu, kuru man šķietami nevajadzētu rakstīt, jo es taču nevaru zināt, par ko rakstīt, bet paldies Martai, kura padalījās ar šo konfidenciālo informāciju par skaņdarbu. Un es klausos. Klausoties prātā ir pavisam dažādas ainas, taču tām visām ir kas kopīgs – tās ir priecīgas. Nē, drīzāk tās ir gaišas. Tās ir vieglos pasteļtoņos, kurās pavīd arī kāds košāks krāsas triepiens. Šīs košās krāsas šķiet ir cīņa pašai ar sevi – savām vēlmēm un ideāliem. Pirmā ainiņa, kura radās acu priekšā bija okeāns – tāds zils, ar baltiem viļņiem, pāri lidojošiem putniem (un jau atkal domas ir kur citur – nu jau pie Vaska un viņa putniem, bet tātad tas nozīmē, ka šeit viss ir kārtībā, jo putni Ir), cepinošiem saules stariem un nekad nezūdošu smaidu. Ak vai, šis apraksts jau izklausās pēc Biaricas Francijā, bet tieši tādēļ ir šis smaids sejā! Otrā ainiņa – mūsu pašu mierīgā Jūrmalas pludmale, rietoša saule, nekustīgs ūdens.. Laiks ir apstājies. Pār domām un vēlmēm nolaižas plīvurs, kas visu apstādina – laiku, prātu, domas! Man laikam tas lielais miers, ko izstaro šī mūzika saistās ar dzidro ūdeni - jūru, okeānu.. Tas šķiet tik dziedinoši, sargājoši. Kā pār galvu pārvilkts sargājošs šķidrauts, kurš aizturēs visu neganto, kas tuvosies.
Ainiņu ir daudz, ko rada šis koncertam līdzīgais skaņdarbs. Fantastisks čella skanējums Steven Isserlis izpildījumā. Muzikālais materiāls iet uz riņķi, un atgriežas jau pie bijušā, kas ieved tādā kā nelielā transā. Tomēr es nespēju radīt tīri savu priekšstatu par mūziku, jo vēl pirms sāku klausīties, es zināju par daudz – autors, programmatisks nosaukums. Tas pasaka tik ļoti daudz, lai jau būtu priekšstats vēl pirms ir dzirdēts darbs. Gribas pašai sadzirdēt tās gaišās intonācijas, virtuozās kadences kā labā uzvaras apstiprinājumu, stīgu orķestra iebilšanu solistam, to cīņu, vēlmi tapt drošam, brīvam un pārliecinātam par sevi. Es negribu to visu nojaust vēl pirms visa dzirdētā – es gribu to saprast pati – un tieši tādēļ es turpmāk centīšos būt stundā, lai man būtu savas emocijas par mūziku, ko nezinu, bet vēl tikai iepazīšu.
