Piektais Gadalaiks

Martina McBride - Concrete angel

ClubCino - 4. marta, Jauniešu kora BALSIS solokoncerts

Anaļiže nu jau nr X

Viņa. Viņa ir enerģijas, dzīvesprieka un aktivitātes iemiesojums. Taču pilsētvidē Viņa lēnām mirst. Izmesta viena pati  pilsētas centrā, Viņa klaiņo apkārt, meklējot mieru. Meklējot mieru, kura nav.  Lai gan... Miers Viņai ir visapkārt, jo tik vientuļa Viņa nav jutusies vēl nekad. Tik daudz visa, bet tomēr itin nekā. Viens vienīgs tukšums apkārt.

Zemes pelēkas sejas cilvēkiem, suņu rejas, kurās var dzirdēt tikai pienākumu, bet ne prieku par iespēju apzināties savu uzdevumu, jautājuma zīmes formā salīkušas muguras, kuras tiek nestas uz priekšu maratonista cienīgā ātrumā. Tā ir steiga, vienaldzība un priecāties spējas trūkums, kas valda visapkārt. Šādā vidē Viņa pazaudē sevi, negrib redzēt nevienu. Viņa stāv Brīvības un Lāčplēša ielas krustojumā, garām pabrauc pārpildīts 21. autobuss, kurš apstājas Ģertrūdes ielas pieturā. Ārā izveļas bars.. Jā, Viņa nespēj to saukt citādāk. Nevienas personības, tikai bars, kurš ir pakļauts steigai un laika trūkumam. Šeit vairs nav Mājas, kur laiks tiek skaitīts pēc saules un bēdas un skumjas no sirds izdzēš pakšķošas lietus lāses. Šeit ir nicināma pilsēta, kura sevī pazaudē ikvienu personību, un pārvērš visu mīcāmā mīklas pikā.

Ir pagājis kāds brītiņš un Viņa jau sēž Ziedoņdārzā uz soliņa un klausās apkārt notiekošajā. Nelielu veldzi pēc visa pieredzētā sniedz orķestra skaņas, kuras sadzirdamas no pretī esošās 6. vidusskolas zāles. Jaunieši spēlē.. Tās tomēr nav mašīnu taures, signalizācijas vai luksofora pīkstēšana. Pie šādām skaņām tomēr Viņa spēj rast mieru. Ik pa laikam ir dzirdamas arī putnu dziesmas. Un te nu sāka raisīties domas par to, ko pilsēta nodara cilvēkam. Lētas reklāmas, saukļi radio un televīzijā, personību notrulināšana ar spilgtiem izsaucieniem visapkārt. Asas disonanses starp vēlmēm un iespējām iegrožo ikvienu pilsētvides iemītnieku, kurš vēlētos tapt brīvs un sadzirdēts, bet sauciens šādā biezoknī ir tik pat nemanāms kā apaļš olis pludmalē. Šie saucieni pēc brīvības pazūd kā lāzera stars dūmu mākonī. Bet Viņa tam pretosies. Miera ielas telpaugu apmaiņas punktā tiks atrasts īstenais zaļais draugs, lai dzīve šķistu košāka, koncerti Kalnciema ielā atvērs mazliet citu realitāti, bet izrādes Jaunajā Rīgas teātrī ļaus izdzīvot imagināri īstu dzīvi. Viņa mācās novērtēt un atrast to gaišo un labo, kas mīt pilsētā. Nav viegli aiz visa spilgtā un kārdinošā pamanīt mazo, pelēko patiesumu. Patiesums pilsētā pazūd, Sirsnība ir jau aizbēgusi uz klusāku un mierīgāku vietu, bet Izpalīdzīgums vēl slēpjas, lai sagaidītu to īsto brīdi, kad varētu parādīties atklātībā. Visus šos trīs labdarus šķeļ Bezkaunība, Īgnums un Nodevība. Tieši tādēļ Viņa meklē patvērumu no visiem, lai tiktu sadzirdēta pati no sevis. Šajā domu juceklī ir visgrūtāk atrast savu domu kristālspodro pavedienu, lai sāktu vērpt savu būtību.

Viņa ikdienā neklausās Stīva Reiha „City Life”, jo tas ir viņas dienas ritums, Viņa meklē iespēju noslēpties no tā visa. Meklē mazas miera oāzes pārpilnajā un aizaugušajā tuksnesī, kurš rada maldu takas, lai ceļš atdurtos tieši nekur...

Anaļiže nr5

Ir pavisam auksts ziemas vakars, blakus gultai ir liela krūze ar karstu kakao, kuram pa virsu ir ļoti daudz šokolādes skaidiņu, un skan mūzika. Mūzika, kura raisa pārdomas – John Tavener – The Protecting Veil. Nevaru saprast – varbūt šī mūzika atbrīvo no domām, vai tieši otrādi – izšķetina vissīkākos domu pavedienus, kurus var atritināt tikai nedomājot. Un tieši domāšana ir tā nodarbe, kurai pašlaik neizdodas pievērsties. Galvā ir liels kamols – violeti, zaļi, dzelteni un zili pavedieni, kuriem pa vidu pavīd arī rozā, sarkana, balta un melna krāsa. Divas pēdējās krāsas cenšas nomākt visu, taču spilgtums neļauj sevi uzvarēt. Krāsas ir kā slikto sapņu ķērājs, kurš absorbē sevī slikto, lai ļautu labajam un gaišajam turpināt ceļu. Bet jau atkal manas domas ir kaut kur citur – nespēju tās noturēt pie sevis.

Un es mēģinu sakoncentrēties, jo ļoti vēlos uzrakstīt mājasdarbu, kuru man šķietami nevajadzētu rakstīt, jo es taču nevaru zināt, par ko rakstīt, bet paldies Martai, kura padalījās ar šo konfidenciālo informāciju par skaņdarbu. Un es klausos. Klausoties prātā ir pavisam dažādas ainas, taču tām visām ir kas kopīgs – tās ir priecīgas. Nē, drīzāk tās ir gaišas. Tās ir vieglos pasteļtoņos, kurās pavīd arī kāds košāks krāsas triepiens. Šīs košās krāsas šķiet ir cīņa pašai ar sevi – savām vēlmēm un ideāliem. Pirmā ainiņa, kura radās acu priekšā bija okeāns – tāds zils, ar baltiem viļņiem, pāri lidojošiem putniem (un jau atkal domas ir kur citur – nu jau pie Vaska un viņa putniem, bet tātad tas nozīmē, ka šeit viss ir kārtībā, jo putni Ir),  cepinošiem saules stariem un nekad nezūdošu smaidu. Ak vai, šis apraksts jau izklausās pēc Biaricas Francijā, bet tieši tādēļ ir šis smaids sejā! Otrā ainiņa – mūsu pašu mierīgā Jūrmalas pludmale, rietoša saule, nekustīgs ūdens.. Laiks ir apstājies. Pār domām un vēlmēm nolaižas plīvurs, kas visu apstādina – laiku, prātu, domas! Man laikam tas lielais miers, ko izstaro šī mūzika saistās ar dzidro ūdeni -  jūru, okeānu.. Tas šķiet tik dziedinoši, sargājoši. Kā pār galvu pārvilkts sargājošs šķidrauts, kurš aizturēs visu neganto, kas tuvosies.

Ainiņu ir daudz, ko rada šis koncertam līdzīgais skaņdarbs. Fantastisks čella skanējums Steven Isserlis izpildījumā. Muzikālais materiāls iet uz riņķi, un atgriežas jau pie bijušā, kas ieved tādā kā nelielā transā. Tomēr es nespēju radīt tīri savu priekšstatu par mūziku, jo vēl pirms sāku klausīties, es zināju par daudz – autors, programmatisks nosaukums. Tas pasaka tik ļoti daudz, lai jau būtu priekšstats vēl pirms ir dzirdēts darbs. Gribas pašai sadzirdēt tās gaišās intonācijas, virtuozās kadences kā labā uzvaras apstiprinājumu, stīgu orķestra iebilšanu solistam, to cīņu, vēlmi tapt drošam, brīvam un pārliecinātam par sevi. Es negribu to visu nojaust vēl pirms visa dzirdētā – es gribu to saprast pati – un tieši tādēļ es turpmāk centīšos būt stundā, lai man būtu savas emocijas par mūziku, ko nezinu, bet vēl tikai iepazīšu.