Manā domāšanā laikam ir iestājies tāds kā lūzumpunkts. Pati vairs galīgi nesaprotu, kas ir tas, ko vēlos un pēc kā tik ļoti visu laiku esmu tiekusies.
Pat tagad, kad ir sajūta, ka lienu no ādas ārā, lai visu izdarītu, paspētu es saprotu tikai to, ka tam vispār nav jēgas. Es tam visam pašlaik vispār neredzu nākotni, attīstības iespējas. Sāku tulkot tās zīmes, kas visu laiku parādās.
Es nezinu.. Varbūt, ka klavierskolotājam tomēr ir taisnība un tiešām nav lemts, bet varbūt, ka vienkāši esmu pārāk jūtīga pret visu ar depresīvām nosliecēm. Es, protams, varu pasmaidīt, jo tā ir visiedarbīgākā maska no visiem, kas man ir apkārt.
Bet es tiešām nevēlos čakarēt ne sevi, ne cilvēkus sev apkārt. Laikam pienācis laiks kļūt godīgai pret sevi un citiem. Ir laikam tomēr lietas, kuras nevar notēlot. Es nevaru uzlikt sev muzikalitātes masku un to visu laiku nēsāt. Agri ai vēlu tai bija jākrīt.
Man ir bail no tā, kas būs, bet varbūt man ir bail pašai no sevis.
Lai cik skarbi nebūtu, bet saprotu, ka tā nabaga meitene analīzes mājasdarbā ir tik spilgts manis pašas portretējums.