Ir piektdienas pēcpusdiena un Alise lēnām, kājas velkot, dodas mājās no skolas. Viņai šķiet, ka saprot visu, kas notiek apkārt. Šķiet, ka visa pasaule ir pret viņu – neviens nesaprot viņas problēmas. Mazu puišeļu bariņš ieņirdz sejā, no mātes visu laiku jādzird pārmetumi par vienaldzīgo attieksmi, bet mātei jau Alises problēmas šķietot pavisam mazas un nenozīmīgas, klases audzinātāja izdomājusi, ka meitenei būtu jāiet uz visām stundām, taču Alise nespēj izpildīt šo nosacījumu. Skola uzdzen riebumu – tur visi ir tik parasti un viendabīgi, visi mēģina izlikties laimīgi un ar dzīvi apmierināti, bet varbūt, ka tā patiešām arī ir, un tieši tādēļ Alisei tik ļoti tur nepatīk. Bieži viņa dodas ātrāk prom no skolas, lai aizietu uz pludmali un sēdētu kāpās. Tajos brīžos viņa ir kā koncerta klausītājs, kurš var smieties par apkārt notiekošo.
Ikdienā Alisei ir sajūta, ka viņa ir tikai sava klavierkoncerta pavadošais orķestris, kuram visus noteikumus diktē pianists, bet patiesībā jau galvenā loma ir tieši viņai. Bieži viņas dzīves melodijā ielaužas ļoti stūrainas intonācijas. No dzīves pavadītāja atskan dīvainas surdinētu trompešu un piķeņu skaņas, kas Alisei atgādina klaunus. Ārēji viņi ir tik laimīgi un priecīgi, bet aiz šīs maskas slēpjas skumja dvēsele. Ja meitenei būtu sarkans deguns, tad arī viņa būtu klauns, vismaz viņai pašai tā šķiet. Viņa ir ļoti labi iemācījusies aiz smaida un smiekliem noslēpt savas problēmas, jo tā taču ir vieglāk nekā visiem stāstīt to, kāpēc tik ļoti gribas sadauzīt galvu pret radiatoru. Aiz šīs maskas norisinās nežēlīga cīņa – Čaikovskis vai Grīgs, būt laimīgai un padoties dzestrajam jūras vilinājumiem vai pakļauties pelēkajai masai bez iespējas kaut ko mainīt savā dzīvē. Tas varētu būt Alises grūtākais lēmums dzīvē, bet varbūt arī pēdējais...
Šī nebeidzamā cīņa, kas norisinās starp meitenes personību un apkārtējo sabiedrību ir tik ļoti nogurdinoša, ka viņa ir gatava šķirties no visa, kas bijis, būtu... Viņa ir tik vāja, bet neviens jau to nezina. Aiz dzēlīgām piezīmēm, lecīguma un smiekliem, ko viņa izmanto kā masku, slēpjas trauslākā dvēsele, kādu varam iedomāties. Dzīves cīņā Alise devās kā klavierkoncerts – ar sapņiem un cerībām, bet tagad pāri palikusi tikai vārga 2. daļas kadence, kurā nav jaušama ne mazākā cerība uz laimīgām beigām. Cīņa starp Grīgu un Čaikovski ir zaudēta, bet skumjā klauna dvēsele uzvar. Jūras viļņu vilinājuma spēks pārāk spēcīgs, lai Alises sirds metronoms vairs nespētu dziedāt. No šī brīža viņa patiešām ir savas dzīves klausītājs, kurš var smieties par visu, kas notiek. Galvā ieskanas griezīga trompetes skaņa, kura rada pilnīgu klusumu. Salauztās dvēseles miega dziesma sāk skanēt ar skaļu pieteikumu, kas šķiet kā uzvara, jo gluži kā Upīša novelēs, ir kas svarīgāks par dzīvību.
Jūra šodien trako, bet aiz viļņu smiekliem slēpjas dziļas sāpes un skumjas trauslā dvēselē.
